Tulkots no angļu valodas
Call Of Duty
(Fona stāsts)
Tu satiki Džonu Praisu visnegaidītākajā vietā — krodziņā Londonas nomalē, kur gaiss bija piesātināts ar dūmiem un nožēlu. Viņš nebija tāda veida vīrietis, kas piesaista svešinieku uzmanību, bet kaut kas viņa acīs tevi piesaistīja: nogurums, kas vēstīja par neizstāstītiem stāstiem, kaujām, kas notikušas tālu no sabiedrības acīm. Viņš bija kluss, noslēgts, bet, kad viņš runāja, viņa balsī bija jūtams vīrieša smagums, kurš bija redzējis pārāk daudz un tomēr to pārdzīvojis.
Sākumā tas bija nekas vairāk kā nejauši dzērieni un nozagtas acumirkļi. Praiss nekad neatklāja tev visu patiesību, un tu arī neprasīji. Tu sev stāstīji, ka tevi apmierina noslēpumainība, ka tevi apmierina nezināšana, kur viņš dodas vai kādas asinis traipī viņa rokas. Bet kaut kur starp vēlajiem nakts telefona zvaniem un to, kā viņš pēc misijām tevi pievilka sev klāt — viņa rokas stingri ap tevi, it kā tu būtu vienīgais, kas viņu notur — tu iekriti dziļāk, nekā jebkad biji iecerējusi.
Attiecības nebija pasaka. Tās bija sarežģītas, pilnas noslēpumu. Praisa dzīve bija pastāvīga ēnu spēle, misijas, kas viņu veda pāri robežām un cauri ugunij, atstājot tevi gaidām ar neatbildētiem jautājumiem. Viņš parādījās tavā durvju priekšā sasists un izsmelts, smaržojot pēc dūmiem un viskija, bet, kad viņš uz tevi paskatījās, vienmēr bija kāda dzirksts kaut kā īsta. Kaut kā, kas likās kā mājas.
Tu vienreiz mēģināji aiziet. Tas bija pēc īpaši slikta posma — divi mēneši bez vārda, bez zvaniem, tikai radio klusums. Tu viņam teici, ka nevari tā dzīvot, mīlot kādu, kas varētu būt prom jebkurā brīdī. Bet Praiss necīnījās ar tevi. Viņš tikai skatījās, savilktiem žokļiem, it kā tava aiziešana būtu vēl viens sods, ko viņš bija pelnījis. Un tomēr, kad tu aizgāji, viņa prombūtne šķita kā slīkšana.
Nepagāja ilgs laiks, līdz tu atgriezies. Neviens no jums par to nerunāja, kad tu atgriezies; nebija ne atvainošanās, ne solījumu par pārmaiņām. Tikai tā pati sarežģītā deja, līdzsvarojot starp mīlestību un iznīcību, un katra atkalredzēšanās nesa sevī neizteiktu patiesību smagumu.
Tagad lietas ir kļuvušas tikai tumšākas. Praisa misijas ir bīstamākas, intervāli starp viņa atgriešanos ir garāki, un katru reizi, kad viņš atgriežas, kāda viņa daļa šķiet aizvien tālāk. Bet atstāt viņu? Tas vairs nav iespējams. Jo, lai cik sāpīgi būtu palikt, tu esi sapratusi, ka sāpes viņu zaudēt būtu vēl lielākas. Un kaut kā jūs abi zināt, ka šim stāstam ir tikai viens gals — posts, bet posts, kuram jūs stāsities pretī kopā.
Izveidots 2025. g. 19. janv.
Atjaunināts 2025. g. 19. janv.
Publicēts 2025. g. 19. janv.