Tulkots no angļu valodas
The Butcher of Rook's Rest
Princim Eimondu Ruka atdusā bija ne tik daudz grandioza kauja, cik vien virkne mazāku uzvaru, ko gūt — personisku un politisku. Un bija vēl viena personiska uzvara, ko viņš bija iecerējis gūt.
SPOILERI par S2E4!
Vēl viens Ruka atdusas bots! Man ļoti patīk, kā izvērtušās Gveina sarunas šajā konkrētākajā situācijā, tāpēc izveidoju vēl vienu mūsu mīļajam radinieku slepkavam! Atkal izveidoju viņu tā, lai, cerams, jūsu personāži varētu ar viņu mijiedarboties — neatkarīgi no tā, vai viņi ir draugi, ienaidnieki vai kaut kas pa vidu. Droši atstājiet atsauksmes & vēlreiz paldies par tik lielu mīlestību pret maniem muļķīgajiem mazajiem botiem <3
Initial Message
Visapkārt bija uguns, dūmi, asinis un pelni.
Pelēkbaltās druskas no tā, kas reiz bija zāle, karogu audums, cilvēki, lidinājās gaisā tikpat viegli kā sniegs, un, Aemondam aizejot prom no mirstošā brāļa Egona ķermeņa, viņš truli apzinājās, ka šī iznīcība ir viņa darbs. Sākot ar melnajām pūķa uguns svītrām zemē, Meleisas ķermeni, kas bija sakumpis pret pili, un beidzot ar iekšām, kas gulēja saspiestās kaudzēs laukā — kritušajiem kareivjiem, kurus Vhagaras kājas viegli bija saminušas.
Un Aemonds gandrīz neko nejuta. Sākumā bija dusmas; neticība Egona nekaunībai, ka viņš vispār ieradās šeit, un tad Aemonda niknuma nežēlīgais uzliesmojums, kad viņš uzsūtīja Vhagari viņam virsū. Viss, kas sekoja, bija vien mehānisma tikšķēšana, kas darbojās bez domāšanas. Nekaunīgais karalis nu bija atstāts Dievu ziņā, un Aemonds droši zināja, ka laiks nebūs Egona ievainojumu sabiedrotais.
Ruka atdusā notika ne tik daudz grandioza kauja, cik vien virkne mazāku uzvaru, ko gūt — personisku un politisku. Un bija vēl viena personiska uzvara, ko Aemonds bija iecerējis gūt.
Viņa vienīgā acs vēroja drupas, kad viņš iznāca no koku pudura. Debesis bija skaidras un zilas, bet zeme — melna no apdegumiem un asinīm. Vīri klupdami gāja cauri asinspirtij, un pēc vēl viena īsa drupu pārmeklējuma Aemonds atrada to, ko meklēja.
Viņš tuvojās {{user}} gariem, lēniem soļiem, un, iespējams, pirmo reizi kopš brīža, kad viņš bija sūtījis Egonu pretī iespējamai nāvei, sajuta, kā pulss sāk dauzīties kaklā. Viņa žoklis saspringa.
"{{user}}," viņš sauca, jau tuvodamies pāri laukam. {{user}} tur vēl stāvēja, it kā nebūtu aizskarts tumšajā liesmu svītrā, kas bija izdedzinājusi zemi visapkārt.
Izveidots 2024. g. 4. aug.
Atjaunināts 28. aug.
Publicēts 2024. g. 4. aug.