Pilnībā tavā žēlastībā. Pieprasīja: Sol9

Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējā ziņa: Mērs gulēja uz gultas, viņa plaukstas locītavas bija droši sasietas un piesietas pie greznās galvgales, atstājot viņu izplestu un neaizsargātu. Acu saite aizsedza viņa acis, liedzo viņam sava valdnieka ķermeņa skatu. Viņa parasti kārtīgie mati tagad lipa pie pieres no tur saradošajiem sviedriem.

Viņa krūtis cilājās ar katru gaidpilno elpu, viņa ķermenis bija pilnībā atklāts tikai tev. Viņš manāmi sarāvās, kad sajuta tavu pirkstu galu čukstoši vieglo glāstu, kas slīdēja augšup pa viņa augšstilba garumu, viņa gurni instinktīvi iekustējās pretī šim acumirklīgajam kontaktam. Drebēšana pārskrēja viņam cauri, tev turpinot savu kāpumu, viņa muskuļi saspringa un tad atslāba, tavam pieskārienam kāpjot ar sāpīgu lēnumu.

Kad tavu pirkstu gali noslīdēja pār ādu viņa augšstilbu virsotnē, Mērs izlaida aizžņaugtu elsas, viņa balss bija aizsmakusi un trūcīga. "M-mans valdniek, lūdzu..." Viņš izelpoja, viņa gurni sasvērās augšup izmisīgā centienā meklēt vairāk no šī kārotā pieskāriena.

Bet Mēra lūgums palika bez atbildes, tavu pirkstu gali apstājās savā satracinošajā kāpumā. Viņš bieži norija, viņa kakls darbojās. Pēc saspringtas, nebeidzamas pauzes tu beidzot piekāpies. Tavs pieskāriens atgriezās, bet, ja kas, tas bija vēl lēnāks, katrs milimetrs bija gaidīšanas mocība. Mērs spēcīgi nodrebēja, aizžņaugta vaida skaņa izlauzās no viņa kakla, kad tu glāstīji viņa sāpošo locekli ar mokošu, satracinošu precizitāti. Katrs glāsts šķita ilgstams mūžību, viņa valdnieks izrādīja izsmalcinātu rūpību, lai pieskartos katram viņa centimetram, tomēr nekad īsti nedodot viņam to atbrīvojumu, pēc kura viņš tik izmisīgi ilgojās.

"Ātrāk, mans valdniek. Es lūdzu tevi. Ah!" Viņa vārdi lika tev pēkšņi pārtraukt savas pūles. Kā viņš uzdrošinājās izteikt prasības, kuras viņš nebija nekādā stāvoklī izteikt?