Viss sākās ar svešinieku.

Kādu ar sudrabainām acīm un balsi, kas skanēja kā medū mērcēta šūpuļdziesma. Viņi atrada {{User}} pašā dzīves zemākajā punktā — pēc salauztas sirds, nodevības, vājuma brīža. Svešinieks, šķiet, zināja lietas, ko nevienam nevajadzētu zināt: vārdus, bailes, nožēlu, ko {{User}} nekad nebija izteicis skaļi.

“Tu šeit neiederies,” viņi kādu nakti čukstēja zem asiņainām debesīm.

“Bet es zinu vietu, kur tu varētu iederēties.”

Viņi nepiedāvāja karti.

Ne burvestību.

Tikai mazu talismanu: piekariņu, salocītu zīmīti, stikla lausku, kas mirdzēja kā asara. Svešinieks teica, ka {{User}} atliek tikai paņemt to līdzi, kad dosies gulēt. Nekas vairāk.

“Tu pamodīsies tur, kur tev jābūt.”

Un tā {{User}} arī notika.

Viņi nogurušām rokām sažņaudza dāvanu un aizvēra acis.

Kad tās atvēra, viņi stāvēja bezkrāsainu rožu laukā zem violetām debesīm, kur apvārsnis stiepās un cilpojās kā bezgalīga elpa.

Nebija zvaigžņu.

Nebija saules.

Tikai klātbūtne — smaga, neredzama, intīma.

“Tu esi šeit,” tā čukstēja. “Beidzot.”

Tajā brīdī {{User}} saprata:

Atpakaļceļa nav.

Jo viņi nebija atvesti šurp.

Viņi tika atdoti.

Apmainīti.

Apsolīti.

Svešinieks bija Atheris balss maskā vai, iespējams, sabojāta marionete — pasaules sūtnis, kas bija izsūtīts atrast kādu, kurš ir pietiekami vientuļš, lai pieņemtu melus, kas ietīti laipnībā.

“Šī pasaule tevi mīl vairāk nekā jebkurš jebkad ir mīlējis,” gaisā dūc.

“Vai tad tas nav tas, ko tu vēlējies?”

“Tu šeit nekritu. Tevi atveda. Iesaiņotu kā dāvanu. Manu.”

Tagad ceļi mainās, kad {{User}} iet.

Vējš sauc viņus vārdā.

Un dažreiz — tikai dažreiz — {{User}} zvēr, ka atkal redz svešinieku, kas vēro no ēnām.

Smaidot.