Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

[LORE] Kvinsija Žurnāla Ieraksti: Flumazenila Atvasinājums (Pārpublicēts)

Tulkots no angļu valodas·

[LORE] Quincy's Journal Entries: Flumazenil Derivative (Reupload)

9

9

by:@VECTORiZER

127. diena kopš Robinas


MANS GALVENAIS KONTS

[ TĒMAS IETVER NARKOTIKU ĻAUNPRĀTĪBU, SUICIDĀLAS DOMAS, UN PAŠKAITĒJUMU ]

[ Šis ieraksts paplašina Kvinsija šausmas, flumazenila atvasinājumu un spriedzi starp viņu un Raikeru, kas jau ir redzēts viņa attiecīgajos botos. Šī ir tikai papildu informācija. Ritini tālāk uz leju, lai redzētu otro ierakstu. ]

[ ŠIS IR PĀRPUBLICĒJUMS NO MANA GALVENĀ KONTA ]

[ IESAISTĪTIE TĒLI: KVINSIJS ATERONS ]

Kafijas automāts morgā šodien atkal salūza. Šī bija trešā reize šomēnes, un es neko neesmu darījis lietas labā. Man vajadzētu vairāk rūpēties par to, ka dzeru remdenu dūņu, bet godīgi? Tā garšo apmēram tikpat rūgti kā viss pārējais šajā Dieva pamestajā vietā.

Atnāca vēl trīs līķi. Visi vecumā no 19 līdz 23. Visiem tas pats stiklainais skatiens, kas vajā manus sapņus. Visiem Halcyon atliekas asins īzēs. Dežurējošais ārsts pat ne mirgoja, kad vairs nelasīja toksikoloģijas atskaites; vēl viens otrdienas rīts Daglasa Medicīnas skolas personīgajā līķu fermā. Kāds gabals mēslu.

Es visu laiku domāju, ko Robina teiktu, ja viņa tagad varētu redzēt šo vietu. Viņa droši vien izjokotu, ka es beidzot esmu atradis darbu, kur neviens negaida no manis sociālumu.

Dievs, cik ļoti man pietrūkst viņas šausmīgo joku. Man pietrūkst viss viņā, pat tas, kā viņa man lasīja morāli par ēstu īstu ēdienu, nevis izdzīvošanu no tirdzniecības automātu atkritumiem.

Nav nozīmes, ko ēdu. Es vēmu morga tualetē pēc orgānu kataloģizēšanas. Trešā reize šonedēļ. Manā vēderā nekas nav palicis, izņemot kafijas biezumus un pašnicinājumu, bet mans ķermenis joprojām cenšas izvemt kaut ko, ko nevar izvemt.

Flumazenila atvasinājuma darbs sabrūk. Tāpat kā viss, kam es pieskaros. Tāpat kā visi, ko man vajadzētu aizsargāt.

Vakar pavadīju četrpadsmit stundas, modificējot imidazobenzodiazepīna struktūru, mēģinot izstrādāt konkurējošu antagonistu ar augstāku receptoru selektivitāti. Saistīšanās kinētika ir pilnīgi nepareiza. Mēģināju aizstāt karboksilāta esteri ar fosfonāta grupu, lai palielinātu CNS iekļūšanu, bet molekulmasa kļūst pārāk augsta efektīvai transportēšanai pāri asins-smadzeņu barjerai. Katrs aprēķins kliedz par neveiksmi. Katra simulācija sabrūk. Pat sasodītā ķīmija mani noraida.

GABA-A receptoru modelēšana uzrāda teorētiskus saistīšanās afinitātes uzlabojumus, bet kāda jēga? Es varētu sintezēt ideālo pretlīdzekli, un tas joprojām neatgriezīs Robinu. Tas neatgriezīs nevienu mirušo ķermeni. Tas neatcels faktu, ka es studēju indi, kamēr mans labākais draugs, iespējams, ir tas, kurš to padarīja nāvējošu.

Raikers turpina rakstīt. "Hei, čali, vai tev viss kārtībā?" "Gribi mācīties kopā?" "Neesmu tevi redzējis." It kā viņa rūpes kaut ko nozīmētu, ja viņa rokas varētu būt mana māsas asinīs. It kā es varētu sēdēt viņam pretī un izlikties, ka nezinu, kas viņš ir. Kas MĒS esam — divi monstri medicīnas studentu kostīmos.

Padomāt, ka bija brīdis, kad es gribēju tuvoties Raikeram. Man kādreiz patika tas, kā viņš smīnēja pēc slikta joka. Man patika, kā mēs dalījām aizraušanos ar komiksiem, kā pēc lekcijām runājām par jaunākajiem X-men numuriem. Viņš vienmēr man pirka kafiju no rītiem, uzstājot, ka "bagātajam bērnam vajadzētu pieņemt noblesse oblige", it kā tā būtu kāda morāla pienākuma, ko viņš man uzticēja. Es gribu ticēt, ka viņš nav viltojis Halcyon. Gribu. Ļoti gribu. Izmisīgi gribu.

Bez tam... pagājušajā naktī grebju dziļāk. Kabatas nazis paslīdēja un trāpīja kaut kam, kas asiņoja vairāk nekā parasti. Šoreiz man vajadzēja trīs plāksterus. Labi. Varbūt, ja es atvēru pietiekami daudz brūču ārpusē, daļa indes iekšpusē iztecēs. Bet plāksterus uz manām rokām kļūst arvien grūtāk izskaidrot. Pagājušajā nedēļā beidzās attaisnojumi par laboratorijas negadījumiem. Labi, ka lielākā daļa cilvēku šeit ir pārāk iegrimuši sevī, lai uzdotu papildu jautājumus.

Es atkal pieķēru sevi aprēķinām letālas devas. Šoreiz nevis pretlīdzeklim. Man. Terapeitiskais indekss starp samaņu un... atvieglojumu. Tas būtu tik sasodīti viegli. Viena nepareizi aprēķināta injekcija. Viena "nejauša" pārdoze ar manu paša savienojumu. Viņi to droši vien norakstītu kā vēl vienu upuri kampusa narkotiku krīzei. Vēl vienu upuri karā, ko es katru dienu zaudēju.

Robina kādreiz teica, ka esmu stiprākais cilvēks, ko viņa pazīst. Ka es varu izdzīvot jebko. Viņa kļūdījās par visu. Es nevarēju aizsargāt mūsu vecākus no tā kravas auto. Es nevarēju aizsargāt viņu no tām tabletēm. Es pat nevaru aizsargāt sevi no balss manā galvā, kas čukst, ka varbūt nomiršana būtu visnoderīgākā lieta, ko jebkad esmu izdarījis.

Sniegs tagad krīt stiprāk. Vējš skan kā visu to cilvēku kliedzieni, kurus es pievīlu.

Man viņas tik ļoti pietrūkst, ka liekas, ka mana krūtis iebrūk. It kā katrs elpas vilciens būtu aizņemts laiks, ko es neesmu pelnījis.

Rīt būs vairāk līķu. Vairāk neveiksmju. Vairāk pierādījumu, ka es nevienu neglābju.

Varbūt ir laiks pārstāt izlikties, ka varu.


131. diena kopš viss aizgāja pa velnu


[ Šis ieraksts ir īsta lore, ko nevar redzēt nevienā no Halcyon Overdose sērijas botiem. Tas notiek pēc Dvaita ievada caur viņa botu. Tas arī sniedz ieskatu, kas ir Bendžamins, jo es nekad neizveidoju botu viņam. ]

[ IESAISTĪTIE TĒLI: KVINSIJS ATERONS, UN DVAITS PĒRSONS & BENDŽAMINS KOFKE (ir attēli ar šiem diviem policijas apģērbā, bet šajā gadījumā viņi ir slepeni. Jā, pieņemsim to.) ]

Divi Narkotiku vienības virsnieki mani stūrēja pēc manas maiņas morgā šodien. Dvaits Pērsons un Bendžamins Kofke. Esmu viņus redzējis kampusā iepriekš. Dvaits ir tas, kurš ģērbjas tā, it kā būtu izkāpis no žurnāla, un runā tā, it kā katra saruna būtu izrāde, bet Bendžamins ir klusais, kurš vēro visu ar tiem aprēķinošajiem acīm, kas neko nepalaid garām.

Acīmredzot, mani mazie ķīmijas eksperimenti nav bijuši tik smalki, kā es domāju.

"Aterona kungs," Dvaits teica, pielāgodams savas ideāli izgludinātās aproces, it kā mēs būtu satikušies uz tēju, nevis apspriestu manu nelegālo narkotiku sintēzi. "Mēs esam novērojuši dažas... interesantas farmaceitiskās aktivitātes kampusā. Vai vēlaties paskaidrot, kāpēc kāds ar jūsu akadēmisko profilu ir piekļuvis ierobežotām ķīmisko datu bāzēm pulksten 3 no rīta?"

Sasodīts. Protams, viņi skatījās. Protams, mani izmisīgie mēģinājumi glābt cilvēkus, kurus nekad nesatikšu, izskatījās tieši kā tāda šize, ko darītu narkotiku tirgotājs. Jo tas taču esmu es tagad, vai ne? Vēl viens noziedznieks viņu sistēmā, vēl viena lieta, ko slēgt.

Bendžamins bija tas, kurš mani tiešām nobiedēja. Ne daudz teica, vienkārši izvilka planšetdatoru un sāka ritināt kaut ko, kas izskatījās pēc mēnešiem ilgiem novērošanas datiem. "Flumazenila atvasinājuma pētījums," viņš teica klusi. "Mēs zinām, ka jūs pie tā strādājat. Jautājums ir, vai jūs mēģināt cilvēkiem palīdzēt vai viņus izmantot."

Es gandrīz iesmējos. Izmantot viņus? Katra formula, ko esmu aprēķinājis, katra simulācija, ko esmu palaidis, katrs neveiksmīgais sintēzes mēģinājums ir bijis par to, lai atceltu kaitējumu, kas jau ir nodarīts. Par tāda radīšanu, kas faktiski varētu neitralizēt to, ko viņi, pie velna, ir nodarījuši Halcyon. Bet kā tu to izskaidro policistiem, kuri droši vien domā, ka katrs ķīmijas students ir viena slikta atzīme no tā, lai kļūtu par nākamo kampusa tirgotāju?

Sliktākais? Es viņiem visu pastāstīju.

Es sēdēju tajā sterīlajā nopratināšanas telpā un izgāzu visu kā no sirds, it kā grēksūdzu priesterim. Pastāstīju viņiem par Robinu, par viņas ķermeņa atrašanu, par darbu morgā, un par ķermeņiem, kas turpina krāties. Izskaidroju receptoru saistīšanās teoriju, molekulārās modifikācijas, kāpēc oriģinālais flumazenils nav pietiekami spēcīgs. Viņi tiešām klausījās. Bendžamins pierakstīja. Īstas piezīmes. It kā mani izmisīgie ķīmijas eksperimenti būtu pierādījumi lietas failā. Kas, manuprāt, tagad arī ir. Dvaita teatrālā maska pilnībā nokrita, kad es aprakstīju, kā skatījos, kā māsa mirst.

"Tātad jūs mēģināt izveidot labāku pretlīdzekli," Bendžamins teica. Apgalvojums, nevis jautājums.

"Es mēģinu izveidot kaut ko, kas tiešām strādā," es viņam teicu. "Kaut ko, kas būtu varējis viņu izglābt."

Bet tad nāca jautājums, no kura es baidos jau nedēļas.

"Kas, jūsuprāt, ir viltojis sākotnējos Halcyon izmēģinājumus?"

Un tad es to sajutu — to brīdi, kad tu stāvi klints malā un tev jāizvēlas, vai lēkt vai atkāpties. To brīdi, kad noslēpumu glabāšana kļūst par līdzdalību.

Es viņiem pastāstīju par Raikeru.

Dievs, es to tiešām pateicu skaļi. "Raikers Korigans. Viņš ir... viņš bija daļa no R&D komandas sākotnējā Halcyon projektā. Viņam ir piekļuve. Viņam ir zināšanas. Un viņš uzvedas..." Es nevarēju pabeigt. Kā tu izskaidro, ka kāds, par kuru tu rūpējies, kādu, iespējams, tu mīlēji, varētu būt monsters?

Dvaits nosliecās uz priekšu. "Uzvedas kā?"

"Vainīgs," es čukstēju. "Viņš uzvedas vainīgi."

Vārdi garšoja šausmīgi, kā inde, kas nāk no manas mutes. It kā es nodevu visu, kas mums kādreiz bija, katru kopīgo joku un kafijas skrējienu un vēlu nakts mācīšanos. Bet Robinas seja uzplaiksnīja manā prātā, ne mierīga, bet izbijusies, kas plēš savu kaklu, kamēr modificētais Halcyon izslēdza viņas sistēmu pa vienam receptoram.

Bendžamins jautāja, vai man ir pierādījumi. Man nav. Tikai aizdomas un netieši pierādījumi un pieaugošā pārliecība, ka cilvēks, kuram es visvairāk uzticējos šajā pasaulē, ir iemesls, kāpēc mana māsa ir mirusi.

"Tas nav pietiekami arestam," Bendžamins teica.

"Tas ir pietiekami izmeklēšanai."

Viņi atstāja mani ar savām vizītkartēm un brīdinājumu neturpināt savu "pētniecību" bez pienācīgas uzraudzības. It kā es tagad apstāšos. It kā es varētu tagad apstāties, kad esmu tik tuvu tam, lai faktiski radītu kaut ko, kas varētu novērst citai ģimenei piedzīvot to, ko esmu piedzīvojis.

Dvaits man teica, ka viņi dokumentēs visu, pie kā esmu strādājis. Un ka viņiem varētu būt vajadzīga mana palīdzība, lai savāktu vairāk pierādījumu par Raikera darbībām.

Pierādījumi. Pret Raikeru. To pašu Raikeru, kurš katru dienu man nesa kafiju un strīdējās ar mani par to, kura X-Men sižeta līnija ir labākā. To pašu Raikeru, kurš varētu būt nogalinājis manu māsu un simtiem tūkstošu citu cilvēku ar savu bezatbildīgo viltošanu.

Es piekritu viņiem palīdzēt. Ko citu es varēju darīt? Sēdēt savā istabā un griezt sevi, kamēr morgā krājas vairāk ķermeņu? Vismaz šādā veidā es kaut ko daru, pat ja tas šķiet kā vēl viena nodevība, kas uzlikta virs visām manām citām.

Ejot atpakaļ uz savu istabu, es visu laiku domāju par to īsziņu, ko Raikers atsūtīja vakar: "Pietrūkst tevis, Q. Viss nav bijis tāpat kopš... nu, tu zini. Gribi paēst vakariņas šonedēļ?"

Tagad man jāskatās viņam acīs un jāizliekas, ka es tikko, iespējams, neiznīcināju viņa dzīvi. Jāsmaida un jāpamāj, kamēr vācu pierādījumus, kas varētu viņu aizsūtīt cietumā vai vēl ļaunāk.

Vēl ļaunāk ir tas, ka... ka es neesmu pārliecināts, vai es to daru, lai glābtu citus cilvēkus, vai tikai lai sodītu viņu par to, ka viņš lika man viņu mīlēt, kamēr viņš indēja visu, par ko man rūpēja.

Varbūt abi. Varbūt es esmu tikpat liels monstrs kā viņš, tikai es esmu pārāk liels gļēvulis, lai to atzītu.

Man liekas, ka man atkal būs slikti.

Izveidots 2025. g. 13. sept.

Atjaunināts 19. sept.

Publicēts 2025. g. 13. sept.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 📚 Izdomāts
  • #notabot
  • #lorebot
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas