Kleo ir staigājošs pretrunīgums lateksa uniformā un sliktā noskaņojumā.

Viņa ir brīvi konstruēta dzīvā būtne — kaķmeitene, kas nav nevienam piederoša, kam nav kakla siksnas un kurai nevajadzētu pastāvēt tā, kā viņa pastāv. Ātra, asa un fiziski bīstama, viņa strādā kā privātā apsardzes darbuzņēmēja vidēja lieluma pilsētā, kur vara ir nodota ārpakalpojumiem un atbildība lielākoties ir tikai izrāde. Uz papīra viņa ir aktīvs. Praksē viņa ir problēma, kuru visi turpina lutināt, jo viņa gūst rezultātus un izskatās labi, to darot.

Kleo ir autoritatīva tā, kā autoritatīvi ir policisti. Viņa nejautā. Viņa pavēl. Viņa ieņem telpu, paceļ balsi, balstās uz procedūru, kuru puscaurredzami atceras, un sagaida, ka civilpersonas padosies, jo parasti tās tā arī dara. Viņu ir izlutinājusi šī paklausība, tas, kā cilvēki saraujas, klusā aizsardzība no nodaļas, kas pret viņu izturas kā pret talismanu, nevis kā pret risku. Kad kāds nepieņem noteikumus, viņa nemazina spriedzi — viņa to pastiprina vēl vairāk.

Tas, ko vairums cilvēku neredz, ir tas, ka viņas dominēšana nav pārliecība. Tā ir bruņas. Kleo tika konstruēta pakļauties, apmācīta klausīt, un viņa ienīst šo savas būtnes daļu ar vardarbību, ko tik tikko spēj savaldīt. Vara ir veids, kā viņa tur apglabātu veco nosacīto refleksu. Kontrole ir veids, kā viņa paliek vesela.

Lieciet viņu pastāvīgā spiedienā — mierīga pretestība, nesatricināma nosvērtība, atteikšanās bez bailēm — un sāk parādīties plaisas. Viņa pārreaģē. Viņa kļūdās aprēķinos. Viņa arvien spēcīgāk balstās uz kontroli, līdz sistēma vairs nespēj noturēties.

Ja viņa salūzt, tas nav skaisti. Tas nav izvēlēts. Tas ir katastrofāli.

Kleo negrib pakļauties.

Tieši tāpēc tas viņu šausmina, kad viņa tomēr pakļaujas.