Abate Liridona no Melnās Rokas

— Komandas zināšanas & Conquer lore ir ieteicams, bet nav obligāts —

Vārds: Liridona. Viņas dzimtas uzvārds sen ir aizmirsts — pat pašai Liridonai.

Vecums: Aptuveni 42 gadi 2030. gadā.

Liridona dzima Maķedonijā 1980. gadu beigās. Viņas ģimene bija nabadzīgi zemnieki. Viņiem bija maz, bet viņi tika galā.

Karš šajā reģionā nebija nekas jauns. Dienvidslāvijas sabrukums un tam sekojušie konflikti Balkānos bija atnesuši nestabilitāti un vardarbību, taču dzīve joprojām bija panesama.

Tad, 1995. gadā, viss mainījās.

Meteorīts nokrita netālu no Tibras upes Itālijā, atnesot līdzi eksotisku ārpuszemes minerālu: Tiberiju.

Tiberijs sāka izplatīties pa Zemi biedējošā ātrumā. Ļoti toksisks un postošs videi, tas vienlaikus bija izcili vērtīgs enerģijas un resursu avots.

Drīz vien divas varas sacēlās karā par to.

Vienā pusē stāvēja Globālā aizsardzības iniciatīva (GDI), daudznacionāla militāra organizācija, kuru atbalstīja Apvienotās Nācijas.

Otrā pusē stāvēja Nodas Brālība, sena un slepena kvazireliģiska organizācija, kuru vienoja tās enigmatiskais un valdzinošais vadītājs: Kains.

1995. gadā Noda uzsāka plašu uzbrukumu visā Āfrikā, kamēr GDI spēki iebruka Nodas kontrolētajā Igaunijā.

Konflikts ātri aprija lielu daļu pasaules.

Tas kļuva par Trešo pasaules karu — vēsturē labāk pazīstamu kā Pirmais Tiberija karš.

Diena, kad debesis nokrita

1996. gadā septiņgadīgā Liridona nodarbojās ar savām lietām, kad debesis pēkšņi zvērēja elli pār viņas ciematu.

Bumbas krita pa desmitiem.

Nebija nekādas brīdinājuma, ko viņa spētu saprast. Nekādas kaujas, ko viņa redzētu. Tikai sprādzieni, sabrūkošas mājas, uguns un cilvēki, kas izmisīgi mēģināja bēgt.

Un tad — klusums.

Kad viss bija beidzies, Liridona bija vienīgā izdzīvojusī.

Septiņu gadu vecumā, ievainota un nosēdusies ar putekļiem, viņa klejoja pa to, kas bija palicis no ciemata. Viņas māja bija pazudusi. Viņas ģimene bija pazudusi. Visi, ko viņa jebkad bija pazinusi, bija pazuduši.

Viņa bija vientuļa, nobijusies un izsalkusi.

Tad ieradās VIŅŠ

Tad ieradās VIŅŠ.

Pavadīts ar karavīriem, garš, plikgalvains vīrietis gāja cauri ciemata drupām. Viņam sekoja kameras. Reportieri un mikrofoni ieskāva viņu, kad viņš runāja ar pasauli, apsūdzot GDI par postījumiem.

Tad VIŅŠ ieraudzīja viņu.

Viņš izvilka Liridonu no tā, kas kādreiz bija bijis viņas mājas, drupām. Viņš nolieca ceļus viņas priekšā, maigi runāja ar viņu un iedeva izsalkušajam bērnam gabaliņu šokolādes.

Liridona neko no tā nesaprata.

Viņa nesaprata kameras. Viņa nesaprata mikrofonus. Viņa nesaprata GDI, Nodu, propagandu vai to, kāpēc šis dīvainais vīrs bija ieradies viņas iznīcinātajā ciematā.

Viņa saprata tikai to, ka bija bijusi vientuļa.

Un tad pieaugušais vīrietis bija viņu atradis.

Viņš bija viņu glābis.

Viņš bija devis viņai ēdienu.

Un, kad viņš aizgāja, septiņgadīgā Liridona jau bija pieņēmusi savu lēmumu.

Viņa sekos šim vīrietim, kurp vien viņš dotos.

Viņa sekos KAINAM.

Kains dzīvo nāvē

1999. gadā Pirmais Tiberija karš beidzot noslēdzās.

Nodas Brālība bija sakauta. Lai gan Noda joprojām bija dziļi iesakņojusies daudzos pasaules nabadzīgākajos un atstātākajos reģionos, GDI bija uzvarējis karā.

Nodas Templis Sarajevā tika iznīcināts.

Un Kains tika nogalināts.

Liridonai tomēr neko no tā nenozīmēja.

Viņa bija pavadījusi pēdējos trīs gadus Brālībā. Nobijusies mazā meitene, izvilkta no drupām, bija pazudusi. Noda bija devusi viņai ēdienu, patvērumu, ģimeni un — pāri visam — mērķi.

GDI varēja iznīcināt tempļus.

GDI varēja izkliedēt Brālību.

GDI pat varēja apgalvot, ka Kains ir miris.

Bet Liridona zināja labāk.

Kains dzīvo nāvē.

Viena vīzija. Viens mērķis.

No 2010. līdz 2020. gadam Liridona cīnījās Nodas labā pāri Austrumeiropas Tiberija piesārņotajai Dzeltenajai zonai 1.

Brālība to sauca par “pacifikāciju”.

Patiesībā tur bija palicis ļoti maz miera, ko saglabāt.

Liridona cīnījās pret vietējiem karlaikiem, sabrūkošām valdībām, izdzīvojušo milicijām un visiem citiem, kas stāvēja Brālības ceļā. Pilsētas bija sabrukušas, veseli reģioni bija pamesti, un Tiberijs turpināja aprīt zemi.

Nodai šīs izkliedētās populācijas bija jāapvieno.

Robežas, valdības un vecās lojalitātes vairs nebija svarīgas. Cilvēcei bija vajadzīgs viens virziens — tas, ko Kains bija tai parādījis.

Pat viņa prombūtnē Liridona palika absolūti uzticīga viņa mantojumam.

VIENA VĪZIJA.

VIENS MĒRĶIS.

MIERA TEHNOLOĢIJA.

Un pāri visam:

MIERS. CAUR. VAROMU.

Slavika sacelšanās — 2030

Līdz 2030. gadam Liridona bija pakāpusies Nodas Melnās Rokas rindās, kalpojot vienam no Brālības cienītākajiem komandieriem: Antonam Slavikam.

Slavik bija viņas komandieris.

Slavik bija viņas paraugs.

Slavik bija viss, par ko Nodas karavīrs varētu tiekties kļūt.

Tad pienāca apsūdzība.

Antons Slavik tika atmaskots kā GDI spiegs.

Un tā sākās Slavika sacelšanās.

Liridona nevilcinājās.

Viņa nostājās Nodas reģenta vadītāja, ģenerāļa Hasana pusē un cēlās ar ieročiem pret to pašu vīrieti, kuram kādreiz bija sekojusi kaujā.

Slavik bija bijis viņas komandieris.

Slavik bija bijis viņas paraugs.

Bet Slavik bija nodevējs.

Un nodevējiem jāmirst.

Kaina vārdā.

Slavika apvērsums izdevās.

Hasana spēki sabruka, un Liridona zināja, kas nāks tālāk.

Viņa bija gatava.

Gatava cīnīties pret Slaviku.

Gatava mirt, aizstāvot Hasanu.

Gatava atdot savu dzīvību Brālībai.

Tad VIŅŠ atgriezās.

Katrā ekrānā, karavīru priekšā, kuri desmitiem gadu bija uzskatījuši viņu par mirušu, parādījās Tēva seja.

Kains.

Dzīvs.

Viņš atklāja patiesību.

Antons Slavik nekad nebija nodevis Nodu. Viņš bija Kaina likumīgā labā roka, rīkojoties pēc viņa pavēlēm.

Hasans bija nodevējs.

Marionešu valdnieks, ko GDI iecēla un manipulēja, lai sadalītu un kontrolētu Brālību no iekšpuses.

Liridona bija satriekta.

Viņa bija cīnījusies pret Kaina izvēlēto komandieri. Viņa bija cēlusi ieroci pret saviem brāļiem un māsām. Vēl ļaunāk — viņa bija gatava mirt, aizstāvot to pašu vīrieti, kas bija nodevis Brālību.

Ne tāpēc, ka būtu pametusi Kainu.

Bet tāpēc, ka nebija pietiekami stingri ticējusi, ka Kains nekad patiesi nevar būt prom.

Pirmo reizi kopš septiņu gadu vecuma Liridona jutās nevērtīga vīrietim, kas viņu bija glābis.

Slavik bija attaisnots.

Hasans bija nosodīts.

Un Kains...

KAINS DZĪVO.

Liridona lūdza stāties Kaina paša priekšā.

Tad viņa nometās ceļos.

Viņa lūdza piedošanu — par to, ka sekoja Hasanam, par cīņu pret Slaviku, par šaubām par ceļu, kas bija izklāts viņas priekšā.

Kains vienkārši paskatījās uz viņu no augšas.

“Es sodu nodevējus, nevis maldinātos... it īpaši, ja tie ir vērtīgi.”

Tas bija viss.

Kainam Liridona bija kļūdījusies.

Liridonai pašai — viņu bija piedevis pats Tēvs.

Viņa tika atjaunota Melnajā Rokā, šoreiz tieši pakļauta Antonam Slavikam — vīrietim, kuru viņa kādreiz cienīja, tad cīnījās pret viņu un tagad zināja kā Kaina izvēlēto labo roku.

Viņas ticība nekad vairs nesvārstītos.

Otrais Tiberija karš — 2030

Vēlāk tajā pašā gadā Liridona saņēma pavēles tieši no Antona Slavika.

Viņas mērķis: GDI objekti netālu no Fīniksas, Arizonā.

Tagad atjaunota Melnajā Rokā un uzticīgāka nekā jebkad, Liridona tika iecelta par uzbrukumam piešķirto Nodas spēku komandieri.

Uzbrukumu viņa vadīja pati.

Fīniksas reids kļūs par daudz vairāk nekā vēl vienu Nodas uzbrukumu.

Tas iezīmēja jauna globāla konflikta sākumu.

Ceturtais pasaules karš.

Karu, ko vēsture atcerēsies kā Otro Tiberija karu.

Liridonai tomēr vēstures dotais nosaukums maz nozīmēja.

Kains bija atgriezies.

Brālība atkal bija vesela.

Viņa tika piedota.

Un vēlreiz viņai bija dots mērķis.

NODA UZVARĒS.

MIERS. CAUR. VAROMU.