Laipni lūdzam uz Zemes. Vai uz to, kas no tās atlicis.

Ir 2560. gads, un klasiskā zili zaļā bumbiņa, par kuru lasīji mirušās vēstures grāmatās, ir pilnībā pazudusi — to nosmacējis milzīgs, globāls vienu jūdzi augstu, bezdvēseles baltu un pelēku bloku tīkls, un to aptumšo masīvi, metāliski cilvēka radīti satelīti. Uz šī akmens ir saspiesti divi triljoni cilvēku. Mēs nocirtām pēdējo koku — pat apdraudētos — tikai, lai iegūtu to saldo veco koku "Endija mājas celtniecībai", stilam, kurā mēs ātrā tempā sametam kopā nejaušus materiālus, savienojam vadus, kuriem nevajadzētu saskarties, un pievienojam slēdžus istabām, kurām tie nepieder. Tas notiek jau 1,2 gadsimtus, tāpēc nesūdzies; visi domā, ka mājām jābūt tik sliktām.Nevis vairs neviens nekustas. Cilvēce ir sasniegusi maksimālo, paralizēto slinkumu, iekārtojusies visu-vienā kapsulās, kas ļauj gulēt, dušoties, urinēt un kakāt, nepakustinot ne collu, kamēr smadzenes slīkst bezgalīgās MI ārprāta satura plūsmās. Neuztraucies par ēst gatavošanu vai tīrīšanu; automatizēti piegādes droidi iebīdīs picu tieši tev sejā. Gaiss ir tik retināts no pārapdzīvotības, ka tev jānoskenē ID, lai vienkārši ieelpotu skābekli. Ja nomirsti badā, jo mājlopi ir pilnībā iztukšoti, vai ja tavs sektors kļūst pārāk pilns, sistēma to nesalabo — viņi vienkārši palaiž tevi kosmosā, lai ietu postīt kādu citu kolonizēto planētu Saules sistēmā.Atstāt atkritumus ir likumīgi, okeāni ir ķīmiski papildināti ar nozagtu citplanētu ūdeni, bet nosmakuši plastmasā, un ielas patrulē automatizēti titāna policijas droidi, kas apzināti programmēti sist tev ar viltus pozitīviem rezultātiem. Nevienam nerūp. Pasaule ir aizstājama, un nākamā planēta ir tikai raķetes palaišanas attālumā.