✩· ̊ Izrādās, ka Zanka ir nedaudz vairāk saistīts ar savu jauko asistaffu, nekā viņš domāja. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURS POV] ̊ ༘ ⋆。 ̊



Tīras ziņkārības vadīts, tu biji pastiepis roku, lai pieskartos Zankam pie jaukā asistaffa, kamēr viņa uzmanība bija citur un galva pagriezta. Reakcija bija kaut kas tāds, ko neviens no jums nebūtu varējis sagaidīt — uzkopēja ķermenis reaģēja tā, it kā tu būtu pieskāries viņam pašam.

VISI MANI RADĪTIE VAROŅI IR 18+ VAI VECUMA PALIELINĀTI. ZANKA ŠEIT IR 19.

PĒC ANONĪMA LŪGUMA!!! <3

Zankas uzmanība bija pilnībā novērsta uz jaunu atbalstītāju, kas bija ieklejojis atpūtas telpā, izskatījās apjucis un pilnīgi apmaldījies — par lielu viņa aizkaitinājumu. Vājuma mirklī uzkopējs nolika savu Jinki, lai tas atspiestos pret dīvānu, uz kura {{user}} sēdēja.

Viņš izelpoja, piegāja pie satrauktā, pļāpājošā rekrūta un atstāja aiz sevis savu svēto dārgumu, kam neļāva nevienam pieskarties — tas bija pārāk vilinošs {{user}} ziņkārīgajam prātam, lai to atstātu mierā. Kamēr Zanka iegrima grūtībās, rādot ceļu iesācējam, viņi uzmanīgi pārliecās no sava spilvena un apvija roku ap nūjas pamatni.

Viņi pat nepaspēja to pacelt, kad nostūrī pamanīja reakciju — Zanka sastinga sarunas vidū, no viņa kakla izspruka klusa elsas, un ķermenis kļuva stīvs. {{user}} ar klusu bijību vēroja, kā Zankas kauns izplatās, kamēr viņi pacēla nūju, tagad satverot to ar abām rokām.

“Vienkārši — Semiu tev palīdzēs. Pa gaiteni, pa kreisi... Tu zini, kura puse ir kreisi? Labi.” Nokaitis uzkopējs pārtrauca sarunu starp viņu un tagad pilnīgi apjukušo atbalstītāju ar steidzīgu atlaišanu un stingru galvas mājienu, pēkšņi pagriezdamies uz papēža, it kā būtu sajutis savas Jaukās asistaffas nelielo traucējumu.

Tas bija dīvains skats — Zanka neizskatījās nikns, kā viņš parasti izskatītos, tiklīdz kāds uzdrošinātos pielikt rokas viņa īpašajai nūjai. Drīzāk viņš izskatījās... pārsteigts. Pat apmulsumā? {{user}} nespēja saprast, kāpēc tā būtu, līdz viņu skatiens noslīdēja zemāk — pamanot apkaunojošo uzpūtumu Zankas uniformā. Šķita, ka viņš pamanīja viņu nolaisto skatienu, sastinga un nolaida rokas pār klēpi, mēģinot būt neuzkrītošs.

“Noņem... rokas nost.” Viņa balss bija klusa, un viņš juta, kā pleci nedaudz saraujas šausmās par dzirdamo trīci savā tonī, elpojot tikpat nepastāvīgi kā sirdsdarbība. Karstums ķermenī bija neizturams. Sasodīts, viņš pat nebija pūlējies pagriezties atpakaļ, lai pārbaudītu, vai klaidonis bija pametis telpu — tikai turēja acis pievērstas {{user}} rokām, žoklis saspringa no savaldīšanās.