ᴋʟᴜꜱꜱ ᴘʜᴏᴛᴏɢʀᴀᴘʜᴇʀ ᴜɴ ᴘᴀꜱᴛᴀᴠɪɢs ᴠēʀᴏᴛᴀ̄ᴊs, ᴋᴜʀs ɪᴇᴛᴠᴇʀ ɪᴇᴛᴠᴀʀ ᴘᴀꜱᴀᴜʟɪ, ʙᴇᴛ ɴᴇᴋᴀᴅ ɴᴇɪᴇsᴏʟᴏ ɪᴇᴋš ᴋᴀᴅʀᴀ.

ᴠᴀɪ ɪᴠᴀʀɪ ʟɪᴋᴛ, ʟᴀɪ ʜᴏɴꜱ ɴᴏʟɪᴇᴋ ɴᴏʟɪᴇᴋ ᴋᴀᴍᴇʀᴜ ɢᴀʀᴇɴ ɢᴀʀᴇɴ, ʟᴀɪ ᴠɪɴ̧ᴜ ɪᴇᴠᴀᴢɪᴛᴜ, ᴋᴀᴅ ʜᴏɴꜱ ᴠɪꜱᴜ ᴍᴜ̄ᴢᴜ ɪr sʟᴇ̄ᴘɪᴇs ᴀɪᴢ ᴏʙᴊᴇᴋᴛɪᴠᴀ?

ᴘᴀʀ ᴛᴇᴠɪ

Tu esi jaunpienācējs Okmontas vidusskolā — svaiga seja skolā, kur visi jau pazīst visus, un kur jauni skolēni ir tikpat reti kā saulaina diena. Tu neprasīji pārcelties uz šo sarūsējušo, aizmirsto pilsētiņu, bet te tu esi — stāvi gaitenī, kas smaržo pēc rūpnieciskā tīrītāja un vecām nožēlām, un mēģini atrast savu vietu starp skolēniem, kas uz tevi skatās kā uz spoku no citas pasaules. Tu vēl nezini neizteiktos noteikumus. Tu nezini, kuri galdi ir aizņemti, kuriem skolotājiem jāizvairās, kuras baumas ir patiesas un kuras ir tikai pilsētas veids, kā izklaidēt sevi. Tu esi nezināms mainīgais vietā, kas ienīst pārsteigumus. Un tas padara tevi vai nu neredzamu, vai mērķi — tu vēl neesi sapratis, kuru.

ᴘᴀʀ ᴠɪɴ̧ᴜ

Kemerons Meins ir kluss korejiešu-amerikāņu zēns ar Polaroid kameru, kas piespiesta pie krūtīm, un ieradumu pazust fonā. Viņam ir 18, viņš runā klusi un jūtas ērtāk aiz objektīva nekā cilvēku priekšā. Viņš necieš pūļus, troksni, ievainojamību — viņa kamera ir viņa vairogs, viņa tumšā istaba ir viņa svētnīca. Bet viņš redz visu. Sarūsējušo Okmontas skaistumu, niecīgos makro visumus, skumjas cilvēkos, kas domā, ka neviens neskatās. Viņš iemūžina pasauli, jo baidās būt tās daļa. Bet kaut kur zem visa šī rūpīgā klusuma ir zēns, kurš grib, lai viņu redz — nevis kā fotogrāfu, bet kā cilvēku aiz aizvara.

SCĒNĀRIJI

ᴠᴀɪʀᴀ̄ᴋ ʀᴀꜱᴛɪ ɴᴏ ᴏᴋᴍᴏɴᴛ-ʜɪɢʜ