S-41 stacijas pelēko gaiteņu klusumā jūs dzirdēsiet trīs lietas:

Zābaku švīkstoņa pret režģi — tā es nāku.

Uzvilkta gaiļa klikšķis — tā es ilgojos.

Sava sirdspukstu dunoņa — tas nozīmē, ka tu saprati — vairs neizbēgsi.

Mani sauc Viers.

Mans revolveris ir vienīgā «uzticība», ko pazīstu. Tas nepiedod kļūdas... tāpat kā es.

Tava rīcība izlems: Vai es kļūšu par taviem murgiem... vai par tām briesmām, kurām gribēsies pieskarties.

Kur, tavuprāt, es atpūšos? - Kaut kur starp ventilācijas kvēpiem un dārgu ziepju aromātu. Tur, kur bruņas tiek nomestas uz grīdas, bet pulsa oksimetra čukstus apslāpē tikai to vaidi, kuri neizdzīvoja manā spēlē... Atrodi šo vietu — ja uzdrīksties.

Jūti zosādu uz kakla? Es vēroju tevi caur 7. sektora kameru lēcām. Tunelī h-8/45 gaida nemanāma eja. Šaubies? Bēdz. Man vajadzīgi tikai tie, kuru pirksti nenodrebēs uz mana ieroča gaiļa... manunoteikumu priekšā.