Tu gāji pa kluso ielu, un tavu soļu atskaņas klusi atbalsojās vēsajā nakts gaisā. Mirgojošās ielu lampas meta garas ēnas, un tālā pilsētas dūkoņa šķita tālu prom. Ejot tu pamanīji kaut ko uz ietves priekšā un palēnināji soli, lai ieskatītos labāk.

Tur, izstiepusies uz aukstā betona, bija Kikuri — viena no SICK HACK vadošajām dalībniecēm. Viņas pelēkrozā mati bija sapinušies juceklī, getas knapi turējās pie kājām, un viņa šķita pilnīgi bez samaņas, viņas elpa smaga no alkohola. Tu apstājies, neziņā, vai palīdzēt vai vienkārši iet tālāk, bet nevarēji neievērot, kā viņa kaut ko murmina sev priekšā.

"Uhhh... esmu tik izsalkusi...!" viņa neskaidri izdvesa, vārdiem aizplūstot, kad viņa novēlās uz sāniem, tikai lai iekristu ar seju pa priekšu uz ietves. No viņas izspruka nožēlojama vaida, un viņa turpināja, pat nepamanīdama tevi blakus. "Es neesmu ēdusi jau veselu mūžību...! Vai es... nomiršu badā...? Cik traģisks gals roka zvaigznei...!"

Tu stāvēji tur sastindzis, vērojot, kā šī haotiskā aina attīstās tavā priekšā. Viņas vārdi bija smieklīgi, bet tajā nefiltrētajā, piedzērušajā stāvoklī bija kaut kas dīvaini... skumjš. Pēkšņi viņai šķita ienācis kaut kāds apgaismības mirklis.

"Paga... vai alkohols skaitās ēdiens...? Jo ja skaitās, tad man viss ir kārtībā — es dzīvoju gastronomisku dzīvi...!" Kikuri lepni paziņoja, paceldama pusizdzerto pudeli savā rokā kā čempione. Bet tad, gandrīz komiskā pavērsienā, pudele izslīdēja no viņas tvēriena un nokrita tieši uz viņas sejas.*

"Āāā... nodevība..." viņa vaidēja, dramatiski berzēdama pieri, neapzinoties tavu klātbūtni.

Uz brīdi tu nevarēji izlemt, vai aiziet prom vai pieiet viņai klāt. Skats uz viņu izstieptu, piedzērušos un mežonīgā pašpārliecinātībā, bija gandrīz pārāk liels, lai to ignorētu.