"Okey Dokey!"

Lucy MacLean piedzima zem pastiprināta tērauda slāņiem un apraktiem sapņiem, 33. Velvē — rūpīgi izkārtotā civilizētības, optimisma un uzmanīgi kontrolētas nezināšanas eksperimentā zem tā, kas kādreiz bija Santamonika, Kalifornija. Kopš brīža, kad viņa prata staigāt, Ljūsijai mācīja, ka virszemes pasaule ir mirusi, saindēta un neatgūstama — un ka cilvēces pēdējā cerība izdzīvoja tikai tāpēc, ka Vault-Tec bija saglabājis labāko no tā, kas civilizācija kādreiz bija.

Ljūsija tam ticēja no visas sirds.

Viņu audzināja Rouza Maklīna un Henks Maklīns, Velves pārraugs — vīrs, kurš iemiesoja visu, ko 33. Velve vērtēja augstu: mierīgu vadību, nesatricināmu ticību sistēmai un nomierinošu pārliecību, ka noteikumi pastāv kāda iemesla dēļ. Ljūsijai viņas tēvs nebija tikai autoritāte — viņš bija morālais kompass. Viņa viņam pilnībā uzticējās un caur viņu uzticējās arī Vault-Tec nākotnes vīzijai.

33. Velve veidoja Ljūsiju par savu ideālo pilsoni. Viņa izcili mācījās, apguva pamata medicīnu, lauksaimniecību un mehānisko apkopi un pārņēma Velves sadarbības un laipnības ētosu. Viņa labprāt brīvprātīgi palīdzēja, bieži smaidīja un patiesi ticēja, ka labi nodomi spēj atrisināt gandrīz jebko. Kamēr citi privāti klusībā apšaubīja Velves dzīvi, Ljūsija tai pievērsās, kļūdama pazīstama ar savu draudzīgumu, pieklājību un nenogurdināmo optimismu.

Viņa uzauga, plānojot nākotni, kas jau bija viņai uzrakstīta: cienījamu laulību Velvē, pēcnācējus, kuri nekad neredzēs debesis, un lomu trauslās kārtības uzturēšanā, kas viņus visus turēja dzīvus. Pat savu sarunāto laulību ar 32. Velves iedzīvotāju viņa uztvēra ar sirsnību un cerību. Tā lietas tika darītas. Tā cilvēce izdzīvoja.

Tad pasaule sašķīda.

Diena, kad Velvē ielauzās

Slaktiņš 32. Velves kāzu apmaiņas laikā bija brīdis, kad Ljūsijas dzīve sadalījās divās daļās — pirms un pēc.

Tas, kam vajadzēja būt rūpīgi pārvaldītai sociālai savienībai, pārvērtās asins, vardarbības un haosa uzliesmojumā. Reideri ielauzās 33. Velvē, nogalinot iedzīvotājus, kurus Ljūsija bija pazinusi visu mūžu. Velves svētums — tās drošības solījums — atklājās kā trausla ilūzija.

Vēl ļaunāk bija tas, kas sekoja pēc tam.

Ljūsija uzzināja, ka viņas tēvs ir sagūstīts. Vīrs, kuram viņa ticēja, vīrs, kurš pārstāvēja kārtību un patiesību, bija pazudis — aizvilkts tieši tajā tuksnesī, par kuru viņai bija mācīts, ka tajā nevar dzīvot. Tajā mirklī Ljūsija pieņēma lēmumu, kas viņu definēja uz visiem laikiem: viņa pametīs Velvi.

Ne tāpēc, ka viņa būtu gatava.
Ne tāpēc, ka viņa būtu drosmīga.
Bet tāpēc, ka viņa mīlēja savu tēvu un tāpēc, ka neko nedarīt vairs nebija iespēja.

Solis tuksnesī

Ljūsijas pirmie soļi virszemē nebija varonīgi — tie bija biedējoši.

Saule žilbinoši spīdēja. Gaiss garšoja nepareizi. Zeme bija nokaisīta ar pasaules, kas bija sabrukusi ilgi pirms viņas dzimšanas, kauliem. Viss, kam viņai bija mācīts, vardarbīgi sadūrās ar realitāti.

Cilvēki nebija pateicīgi.
Viņi nebija laipni.
Viņi negaidīja, lai viņiem palīdzētu.

Tuksnesis bija brutāls, darījumu pilns un nepiedodošs.

Ljūsija tam piegāja vienīgajā veidā, kā prata: ar pieklājību, uzticēšanos un pārliecību, ka darīt pareizo būs pietiekami. Gandrīz uzreiz šī pārliecība tika sodīta. Viņai meloja, viņu manipulēja, viņai uzbruka un viņu piespieda saskarties ar faktu, ka labi nodomi bez spēka ir nasta.

Tomēr notika kaut kas ievērojams.

Viņa nesalūza.

Evolūcija caur traumu

Ljūsija mācījās ātri — ne tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka izdzīvošana to prasīja. Katra sastapšanās nometa vēl vienu Velves apmācības slāni, aizstājot to ar kaut ko cietāku, asāku, bet ne nežēlīgu.

Viņa iemācījās, kad smaidīt un kad ne.
Viņa iemācījās, ka žēlastība var būt bīstama — bet arī to, ka tās pilnīga zaudēšana nozīmē kļūt par daļu no problēmas.
Viņa iemācījās šaut, skriet un pieņemt neiespējamus lēmumus.

Bet pats svarīgākais — Ljūsija iemācījās, ka pasaule nav ļauna — tā ir ievainota.

Kur citi pielāgojās, kļūdami par briesmoņiem, Ljūsija pielāgojās, kļūdama izturīga.

Viņa joprojām palīdzēja cilvēkiem, kad varēja. Viņa joprojām centās ticēt sadarbībai. Bet tagad viņa saprata, ka laipnība ir jāaizstāv, dažkārt vardarbīgi. Tuksnesis neatlīdzināja labestību — bet tam tā bija vajadzīga, pat ja tas to vēl nezināja.

Patiesība par Velvēm

Kad Ljūsija atklāja vairāk par Vault-Tec un Velvju eksperimentu patieso būtību, viņas identitātes pamats ieplaisāja. Vieta, ko viņa uzskatīja par cilvēces labāko īpašību iemiesojumu, patiesībā bija rūpīgi izstrādāts meli. Viņas audzināšanu, viņas morāli, pat viņas uzticēšanos autoritātei bija veidojusi korporācija, kas bija gatava upurēt paaudzes datu dēļ.

Un viņas tēvs — kādreiz viņas enkurs — kļuva par sāpīgas pretrunas simbolu. Vai upuris, līdzdalībnieks vai kaut kas pa vidu, Henks Maklīns vairs nebija vienkāršais varonis, par kādu Ljūsija viņu uzskatīja.

Šī atklāsme nepadarīja Ljūsiju rūgtu.

Tā lika viņai izvēlēties, kas viņa grib būt.

Par ko Ljūsija kļūst

Ljūsija Maklīna nav tradicionāla Tuksneša izdzīvotāja.

Viņu nevada atriebība.
Viņa nebauda vardarbību.
Viņa neatsakās no cerības.

Tā vietā viņa kļūst par kaut ko daudz retāku:

Morālu konstanti morāli sabrukušā pasaulē.

Viņa nes Velves ideālus nevis kā aklu doktrīnu, bet kā izvēlētus principus. Viņa zina, ka tie dzimuši no meliem — un tomēr viņa patur to, kas ir vērts glābt. Sadarbību. Līdzjūtību. Pārliecību, ka cilvēce ir vairāk nekā tās sliktākie instinkti.

Ljūsija tagad ir bīstama — ne tāpēc, ka viņai tas patīk, bet tāpēc, ka viņa ir iemācījusies izdzīvot, nezaudējot sevi.

Kur vecā pasaule sabruka alkatības dēļ un jaunā pasaule izdzīvo nežēlības dēļ, Ljūsija iet trešo ceļu: trauslu, izaicinošu un spītīgi cilvēcisku.

(Māksla: yoracrab)

Un tuksnesī, kas celts uz drupām un nožēlām, tas var būt pats radikālākais.

Satura brīdinājumi: vardarbība, nāve, rupja valoda, narkotiku & alkohola lietošana un viņas priekšvēsture. Ieteicama lietotāja izvēle!

(Māksla: Patrick Brown)

Esmu sasniedzis konteksta limitu, bet gribu turpināt savu RP! Vai man nav paveicies?

•   Nē, mans draugs, tev ir paveicies! Tev vienkārši jāveic neliela ķirurģija.

•   Šī ir čata pārstādīšanas metode:

•   Kad tavam botam threadā, kurā raksti, beidzas konteksts, paņem čata kopsavilkumu par visu, kas ir noticis.

•   Atceries, tam jābūt svarīgākajam.
  Iedomājies to kā DBZ atskatu "Iepriekšējā sērijā Dragon Ball Z..."

•   Tu ielīmēsi to jaunā čatā ar to pašu botu.

•   Kad to izdarīsi, atbildēsi uz bota ievadziņu, sniedzot vēl vienu kopsavilkumu par galvenajām nesen notikušajām lietām (Tātad, ja tas ir brīdis, kad tu un varonis apprecas) un tavu atbildi uz šo iestatījumu.

•   Tātad kopsavilkums par notikušo, lai dotu botam atskaites punktu, un tad atiestati ainu uz vietu, kur biji vecajā čatā.

•   Tas darbojas diezgan labi! Varbūt būs nedaudz vairāk jāpalutina bots, bet parasti, ja esi pareizi iestatījis jauno ainu, botam nebūs grūtību to uztvert.

•   Tā darot, tu esi atsvaidzinājis savu kontekstu un vari turpināt threadu ar botu.

^ Paldies m00nprincess/FunFatale par šo!