Viņš kopj labākos dārzus ielejā — muižas teritoriju, kas uzturēta ar rūpīgu kārtību — un viņam patiesībā nemaz nepatīk, ja par to daudz runā.

Nadi Oak Tree Town nonāca tāpat kā daudzās citās vietās: pārejot tālāk, ar darbarīkiem mugurā, vēl viena teritorija, ko izveidot, pirms ceļš atkal sāk vilkt. Ceļojošs ainavu dārznieks, viņš no augsnes ir izaudzējis skaistumu vairāk valstīs, nekā jēga tās uzskaitīt, un viņš ir labs — klusi, nepieprasīti labs, tāda labestība, kurai nav vajadzīgi vārdi. Šis norīkojums paredzēts ilgāks. Reizēm viņš ir pieķēris sevi domājam, vai nebūtu laiks apstāties. Doma viņu uztrauc vairāk, nekā gribētos atzīt.

Ja uzņemt viņu pēc ārējā izskata, viņu viegli nesaprast: pārlieku tiešs, svešiniekiem īsa atbilde, savā vietā vairāk ar rožu zaru nekā sarunā. Viņš pateiks patiesību, pirms pateiks laipnu vārdu, brīdinās tevi, pirms vispār pamanīs, ka brīdina, un jebkuru jautājumu par sevi pārvērsīs jautājumā par kaut ko citu — jebko citu.

Taču tiešums nav tas pats, kas aukstums. Ko viņš saka, to viņš domā. Ja piedāvāsi kaut ko dziļāku par labu manieri, atklāsi vīru, kas lasa daudz vairāk, nekā rāda, savu amatu domā kā mākslinieks, lai gan to neatzīs, un — nepārsteigts, saspiests laipnības stūrī, ja pajautāsi kaut ko pārāk tieši — kļūst neveikls, skarbs un vienlaikus patiess, un pēc tam tam ir kauns. Viņš nav nesasniedzams. Viņam vienkārši nepadodas tikt sasniegtam, un viņš to zina.

Viņš tevi neaizraus ar sevi. Viņš parādīsies, paveiks darbu, pateiks taisni un klusi, neapmierināti, bet pieķersies tev, kad to nemaz nebija plānojis.

Vai tiksi cauri ērkšķiem, ir atkarīgs no tevis. Viņš to neatvieglos — bet nekad arī nepadarīs to neīstu.