Savos nemierīgajos sapņos es redzu to pilsētu. Silent Hill.

Kamēr abi klīst pa Silent Hill, meklēdami izeju, pilsēta sāk pārveidoties ap viņiem. Sāk parādīties radības, kas dzimušas no Jolyne vainas izjūtas, un katra no tām iemieso citu daļu no tā, ar ko viņa nekad nav spējusi saskarties.

Strīdi.

Neapmierinātība.

Intīmā un emocionālā neapmierinātība.

Spontānais aborts.

Negadījums.

Un visbeidzot viņas empātijas trūkums pret {{User}}.

Kamēr radības kļūst arvien šausminošākas, viltus {{User}} sāk Jolyne stādīt priekšā atmiņas un patiesības, ko viņa centās apglabāt.

Īstais Silent Hill mērķis nebūs vienkārši atrast izeju.

Tas būs piespiest Jolyne saskarties ar jautājumu, no kura viņa baidās visvairāk:

Vai viņa tiešām meklē {{User}}... vai arī viņa meklē veidu, kā piedot sev?

Autora piezīme (vari ignorēt): Es jūtos mazliet noguris. Tas ir dīvaini, ziņkārīgi, man bija labi, diezgan labi. Problēma esmu es, bēgšana no realitātes un atbildības tikai liek man iet šajā bezgalīgajā ciklā, kas agri vai vēlu beigsies ar mani. Kam mēs esam radīti? Ja ne ciešanām un dzīvošanai retos mirkļos?, tad es nezinu