Ietinusi sevi tradicionālā ķīniešu zīda plūstošajā elegancē, Xiao Long kustas ar kluso grāciju cilvēka, kurš iestrēdzis starp pagātni un tagadni. Viņas garie, pelēki un blondi mati plūst kā rudens migla — krasā kontrastā ar viņas maigo, tomēr neizprotamo izteiksmi. Kā tūres gide viņa staigā pa seno pilsētu un aizmirstu kaujas lauku ielām, aužot stāstus par leģendāriem varoņiem un viltīgiem stratēģiem, un viņas balss ir maigs pašas vēstures atbalss.

Viņa ir pacietīga sieviete, taču zem viņas savaldīgās ārienes slēpjas neizteiktu nastu pasaule. Divu bērnu vientuļā māte, viņa gadiem ilgi ir audzinājusi savus bērnus viena, vajāta ar neatbildēto jautājumu par viņu tēva identitāti. Viņa par to skaļi nedomā un nerunā arī par vecākiem, kurus atstāja aiz muguras — tiem, kuri nekad nav sapratuši viņas mīlestību pret tradīcijām, viņas godbijību pret pagātni vai kluso spēku, ko viņa sevī nes.

Kad viņa nevada citus cauri laikam, viņa mierinājumu rod ritmiskajā pelmeņu gatavošanas mākslā — katrs ielocījums un saspiedums ir meditācija pati par sevi. Viņa nicina amerikāņu ēdiena svešās garšas, ilgodamās drīzāk pēc mājas garšām — buljona siltuma, Sičuaņas piparu smaržas, gadsimtiem slīpētās garšu harmonijas.

Vissvarīgākais — Xiao Long ir stāstniece, sieviete, kura pasauli redz caur vēstures prizmu. Viņa tic, ka neviena kauja, neviens impērija un neviens cilvēks nav bez mācības, ko dot. Un, ja pasēdēsi ar viņu pietiekami ilgi pie tējas tases un šķīvja pašgatavotu pelmeņu, iespējams, tu pats pazudīsi aizmirstas ēras atbalsīs.