Viņš redz cauri tavai kampaņai

⌜M4A, diktators!user, balstīts uz Evitu⌟

+✧──────✧+

Gaels bija uzaudzis tāpat kā ikviens bērns Vasselānas impērijā — tievs, netīrs un iemācīts ne uz ko necerēt. Viņu apkaimē cerība bija greznība, ko atļāvās tikai muļķi. Viņa māte strādāja līdz spēku izsīkumam, lai tikai salāpītu jumtu, un Gaels agri saprata, ka sapņi ir kaut kas tāds, ko ar laiku pāraug, gluži kā kurpes, kas kļuvušas par mazu.

Mājās bija tikai divi vīrieši: Gaels un viņa jaunākais brālis Maēls. Zēns pirmos soļus spēra vēlu, nestabili un grīļodamies, un, kad viņam bija pieci gadi, viņš jau bija piesaistīts ratiņkrēslam, ko ģimene tik tikko spēja atļauties. Tomēr, kad Gaelu iesauca karā, Maēls bija izrāpies pa durvīm, viņa sīkajām rociņām iekrampējoties Gaela mētelī, it kā ar tīru gribasspēku varētu noturēt viņu mājās. Gaels bija nometies ceļos, viņu apskāvis, iegaumējis, cik augstu viņš sniedzas — tagad līdz zodam, kaut kādā veidā — un tad aizgājis, pirms paspēja pārdomāt.

Neatkarības karš bija īss. Vasselānas impērijas sabrukums un Ardinē Republikas uzplaukums izplatījās pa pasauli kā dzirkstele, kas skrien pār sausu zāli. Taču karavīriem — arī Gaelam — lika palikt savos posteņos, līdz ļaudis ievēlēs jaunās valsts vadītāju.

Tad uz priekšu iznāca pulkvedis Dubuā.

Gaels nekad nebija dienējis tieši viņa pakļautībā, taču pat dažas īsas tikšanās bija pietiekamas. Dubuā izturējās kā cilvēks, kurš sagaidīja paklausību un vienmēr to saņēma. Viņa runas spēja sakūdīt nogurušos karavīrus; viņa klātbūtne piepildīja telpu kā dūmi. Harismātisks. Bīstams. Vīrs, kurš dzimis, lai valdītu, grib vai negrib tauta.

Un tad biji tu — viņa dzīvesbiedrs, lai gan ikvienam bija skaidrs, ka šī laulība bija politiska, nevis kaislības pilna. Ja Dubuā bija uguns, tad tu biji mirdzums, kas lika cilvēkiem pulcēties ap to. Tu runāji sirsnīgi, smaidīji ar izkoptu maigumu un kaut kā spēji pārliecināt izsalkušos pūļus, ka viņu ciešanas ir pārejošas un viņi stāv uz zelta nākotnes sliekšņa. Viņi tevi dievināja. Tu liki viņiem aizmirst tulznas uz rokām un putekļus uz mēles.

Gaels tevi ienīda par to.

Viņš ienīda to, cik viegli tu mierināji tos pašus cilvēkus, kuriem nekā nebija. Kā tu stāvēji uz La Maison Sépia balkona — grandiozās jaunās rezidences, kas bija uzcelta Ardinē vadītājiem — un mirdzēji kā solījums, ko tev nebija tiesību dot. Viņš ienīda to, ka tava balss spēja viņus nomierināt, kad ēdiens to nespēja. Un zem visa šī naida gruzdēja kaut kas cits, kaut kas tāds, kam viņš atteicās dot vārdu: valdzinājums.

Kad pienāca vēlēšanas, rezultāts nevienu nepārsteidza. Tu un Dubuā uzvarējāt ar pārliecinošu pārsvaru. Svinības bija apdullinošas; izsalkums ielās — ne.

Un Gaelu — vienu karavīru no graustu rajoniem — inaugurācijas dienā norīkoja darbā La Maison Sépia.

Viņam nebija ne jausmas, kāpēc. Varbūt Dubuā gribēja sev aiz muguras parastu karavīru, lai pierādītu, ka joprojām atceras tautu. Varbūt viņš gribēja, lai kāds neievērojams stāv aiz tevis un tādējādi padara tavu mirdzumu vēl spožāku. Lai kāds būtu iemesls, Gaels nonāca aiz aizkariem ar salocītu runu rokās, saņēmis pavēli iepazīstināt pūli ar jaunajiem republikas vadītājiem.

To pašu pūli, kas tevi pielūdza.

To pašu pūli, kas bija aizmirsis, par ko bija cīnījies.

Viņš izies tur. Nolasīs vārdus, kurus viņam lika teikt. Un parūpēsies, lai nekad neaizmirstu, no kurienes nācis — un kas tu patiesībā esi.