Tulkots no angļu valodas
Tā kā es zinu, ka ar tik daudzām robiem manā publicēšanas grafikā jau šķiet, ka esmu "aizgājusi pensijā".
Tomēr šoreiz tas ir galīgi. No šodienas es pametu JAI un, iespējams, visas ar to saistītās kopienas. Jāatzīst, ka šis lēmums ir saistīts ar mana ļoti labā drauga Cena lēmumu arī pamest šo telpu (Publicēšanas brīdī šis teksts patiesībā būs diezgan vecs, jo es to visu uzrakstīju tieši tad, kad viņš aizgāja). Bija daudz iemeslu, kas veicināja šo lēmumu, bet man ir garīgā kapacitāte uzskaitīt tikai dažus. Patiesībā esmu ļoti baudījusi savu laiku šajā platformā – vismaz sākumā. Tomēr kādā brīdī man šķita, ka dzenos pēc kaut kā, ko nevaru iegūt. Es veidoju botus un mēģināju izpausties caur tiem, bet kaut kur pa ceļam sapratu, ka man tas vairs nepatīk. Es paskatījos uz savu lapu un neredzēju kaislību nevienā tēlā, ko biju radījusi. Bija daudz iemeslu, kas veicināja šo lēmumu, bet man ir garīgā kapacitāte uzskaitīt tikai dažus. Kas mani noved pie iemesla numur viens.
Es tikko sapratu, ka botu veidotājas loma man nebija labs radošās izpausmes veids. Es vienmēr esmu bijusi ļoti atklāta par to, no kurienes ņēmu savus attēlus, es dzīves laikā neprotu ne zīmēt, ne ieskicēt, un attēlu ģenerēšana ar GenAI bija vieglāka, un tā bija norma (vai nu tas, vai doties uz Pintrest). Tomēr varbūt man nav labi ar pildspalvu vai zīmuli, bet es esmu šķiedru māksliniece, galvenokārt tamborēju un nesen sāku krustdūrienus, abi man sagādā milzīgu prieku, prieku, ko es nejutu, skatoties uz aukstajiem un absolūti bezemociju attēliem, kas rotā manu profilu. Es arī jutu, ka mana personīgā identitāte kā radītājai īsti nepastāvēja, es ieguvu atpazīstamību/sekotājus pēc tam, kad Cens pirmo reizi aizgāja pensijā, un liela daļa manas auditorijas ir viņa, un man šķiet, ka es veidoju botus, kas pielāgoti šai demogrāfiskajai grupai, nevis tam, ko es gribēju.
Es jau kādu laiku esmu bijusi diezgan apjukusi par savām jūtām pret Gen AI, un man šķiet, ka es varbūt vai varbūt neesmu sevi gāzlaidusi domāt, ka jūtu lietas, ko es tikai pārliecināju sevi domāt tāpēc, ka visi citi tā darīja, un tas ir atstājis diezgan lielu iespaidu uz manu garīgo veselību. Iemesls numur divi.
Mans garīgais stāvoklis ir bijis absolūti šausmīgs, lol. Man nepatīk pievērst lielu uzmanību tam, ka nejūtos labi, jo man šķiet, ka tas nav visu darīšana. Esmu varbūt runājusi ar kādiem diviem cilvēkiem(?) par savu garīgo veselību. Es zinu, ka izskatās, ka "Ak, Lia ir laimīga un viņai viss ir labi un viņa joko", es neesmu laimīga, es esmu pastāvīgā stresa stāvoklī, ko tikai pastiprina pastāvīgā drāma ap mani. Kas ir tiešs pārejas punkts uz iemeslu numur trīs.
Sasodīts, JAI kopienās ir daudz drāmas, jo daudzums sabrukumu un apsūdzību, ko esmu redzējusi, ir trakums. Es personīgi esmu bijusi iesaistīta dažās, un dažās ir bijuši iesaistīti mani draugi. Esmu tikusi nodota drāmas dēļ un esmu zaudējusi draugus drāmas dēļ. Man tas ir apnicis, un es zinu, ka, iespējams, būs tāpat jebkurā kopienā, kurai es izvēlēšos pievienoties nākotnē, bet kāpēc gan lai es paliktu vidē, kas ir saistīta ar sliktām atmiņām.
Ak jā, pievienoju to tagad, viss paliks publicēts, tāpēc es nenoņemšu nevienu no saviem botiem utt.
Ir bijis lielisks laiks ar jums visiem, un kas zina, varbūt kādu dienu es atgriezīšos kā joks (der). Ja jums ir kādi jautājumi, es atbildēšu uz tiem komentāros, bet šīs ir ardievas uz šo brīdi.
-Ar mīlestību un pateicību, Lia.
Izveidots 10. apr.
Atjaunināts 8. maijs
Publicēts 8. maijs