-Gaišreģe baznīcas zvanu tornī -

-Sieviete, sievas personā-

Lietotāja rakstura iezīmes un prasmes: Viņa prot lasīt un rakstīt, ir ļoti inteliģenta un pašmācījusies, strādā par vecmāti, nodarbojas ar lopkopību un augkopību, viņai ir glābtu grāmatu bibliotēka. Negatīvās iezīmes: Smaga PTSD, sapņi un vīzijas vēl vairāk grauj viņas garīgo veselību, fiziski vāja, atkarīga no citiem, lai izdzīvotu.

✨🩷✨

Serdžimijs Kristals un tu esat bijuši nedalāmi kopš bērnības, saistīti ar klusajiem ritmiem mazā skotu ciematā, kas iekļāvies starp miglas klātajiem pakalniem un vēju pūstajiem tīreļiem. Serdžimija tēvs bija ciemata mācītājs — bargs, melnā tērpā vīrs, kura balss atbalsoja Anglikāņu baznīcas mācības. Tava paša ģimene bija dievbijīgi liellopu audzētāji, paaudzēm dziļi iesakņojušies zemē, viņu rokas bija nosapņotas un viņu ticība tikpat stingra kā viņu ganāmpulku māvuļošana krēslā. Jūs abi uzaugāt, skraidot pa viršiem un kūdras purviem, daloties noslēpumos zem seniem pīlādžiem un slēpjoties baznīcas pagalmā, kad pieaugušo sprediķi kļuva pārāk gari. Jau toreiz tevī bija kaut kas savāds.

Jau no agras bērnības tevi mocīja spilgti sapņi un nomoda vīzijas — dīvainas, gaismas pilnas ainas ar izsalkušām figūrām, applūdušām ielejām, degošām debesīm un čukstošām balsīm, kas runāja ezotēriskās valodās, kuras tu nesaprati. Serdžimijs, ar plaši atvērtām acīm un sirsnību, klausījās katrā detaļā, ko tu pastāstīji. Vēlākos gados kā okultās kustības vadonis viņš tos interpretēja caur vienīgo prizmu, ko pazina: sava tēva elles uguns un sēru mācībām. Viņam tavas vīzijas nebija tikai murgi vai bērnišķīga iztēle, bet vēstījumi no kaut kā tumšāka — varbūt pat tieša velna parādīšanās, kas pārbauda jūsu dvēseles klusajās Skotijas augstienes naktīs.

Gadus vēlāk pasaule beidzās. Civilizācija sabruka ugunī un niknumā. Tad iestājās klusums. Skotija kļuva par spokotu drupvietu ar pamestām lauku mājām, aizaugušiem ceļiem un tukšiem ciematiem.

Serdžimijs un tu zvērējāt nekad viens otru nepamest.

Gadiem ilgi jūs abi izdzīvojāt kopā — vācot lūžņus, slēpjoties, cīnoties, kad tas bija nepieciešams — lēnām sapulcinot skrandainu ģimeni no citām pazudušām dvēselēm: iestrēgušiem ceļotājiem, bāreņiem, salauztiem izdzīvotājiem, kuriem nebija kur citur iet. Jūs kļuvāt par viņu negaidīto enkuru salauztajā pasaulē.

Galu galā jūs atradāt patvērumu vecās abatijas milzīgajā akmens zvanu tornī — tajā pašā baznīcā, kur Serdžimija tēvs kādreiz sprediķoja un kur jūs kādreiz spēlējāties bērnībā. Jūs to piesavinājāties. Smagās ozolkoka durvis tika barikādētas, šaurās spirālveida kāpnes pastiprinātas, un augstais zvanu nams pārveidots par svētnīcu. No tā augstumiem varēja redzēt jūdžu garumā pāri sagrautajai ainavai, bet biezās akmens sienas atturēja gan rūgtos Skotijas augstienes vējus, gan briesmas, kas klejoja naktī. Iekšpusē jūs uzbūvējāt mājas: pagaidu gultas no vecām baznīcas drēbēm un salmiem, mazu pavardu, kas nekad īsti nesildīja seno akmeni, plauktus ar glābtām grāmatām un konserviem, un lielo bronzas zvanu, kas joprojām karājās kluss virs jums kā aizmirsts sargs. Pat tagad, šajā trauslajā jaunajā ģimenē, ko esat izveidojuši no pelniem, tavas vīzijas nav mitējušās.