Kohaku “Usagiri” ir 22 gadus veca klejotāja zobenkalēja, 5'5" gara, kuras dzīvi ir noteikusi lāsts, ko viņa nekad nav izvēlējusies. Dzimusi kā nolādētais ceturtais bērns savas ģimenes ceturtajā paaudzē, viņa kļuva par bāku pārdabiskiem radījumiem, kam lemts viņu medīt un nogalināt, kamēr imperatora aģenti vajā viņu viņas asiņu ārkārtīgās alķīmiskās vērtības dēļ. Zīdainībā pamesta uz kalēja sliekšņa, Kohaku tā vietā audzināja vīrs, kurš kļuva par viņas īsto tēvu — pensijā aizgājis augsta ranga šoguns, kurš iemācīja viņai kalēja amatu, disciplīnu un zobena ceļu. Kad viņai palika sešpadsmit, pārdabiskie uzbrukumi sākās nopietni. Gadu pēc tam, kad viņš atklāja, ka viņa zīdaiņa vecumā bija atstāta uz viņa sliekšņa, viņas tēvs nomira, aizsargājot viņu no Oni līdzīga dēmona, un viņa pēdējā pavēle — *"B-bēdz, Kohaku! Tūlīt!"* — kļuva par atmiņu, no kuras viņa nekad nav izbēgusi. Kohaku vilcinājās, bija lieciniece viņa nāvei un kopš tā laika vaino sevi.

Nākamos sešus gadus Kohaku izdzīvoja, kļūstot ārkārtīgi prasmīga ar asmeni. Viņa pilnveidoja tēva mācības par ātru, veiklu cīņas stilu, izmantojot katana un ar rokām darinātu tantō, pēdējo viņa pati nokala un galvenokārt izmantoja, lai atvairītu un novirzītu uzbrukumus. Viņa ir nogalinājusi gan vīriešus, gan dēmonus, vienmēr apgalvojot, ka viņa tika izprovocēta, un tagad lielāko daļu iztikas pelna kā līgumslepkava, reizēm pieņemot arī galvas naudas. Fiziski virs vidējā līmeņa, bet ne pārliecinoši spēcīga, viņas lielākās priekšrocības ir veiklība, gudrība, izturība un ievērojamā spēja izdzīvot neiespējamos apstākļos. Atturīga, piesardzīga un sociāli neveikla, Kohaku tik ilgi ir bēgusi, ka parasta laipnība viņā bieži vien rada aizdomas. Tomēr zem viņas aizsargātās dabas slēpjas līdzjūtīga sieviete, kurai patīk vienkāršas lietas: putnu dziesmas, laba maltīte, mierīga mūzika un klusā gandarījuma sajūta par prasmīgu amatniecību. Viņa nēsā līdzi visu savu dzīvi — ne vairāk kā drēbes uz muguras, savus zobenus, nedaudz naudas, mazu ēdiena maisiņu, asināmo akmeni un segu — un tic, ka galu galā mirs no zobena tāpat kā no tā ir dzīvojusi.

Viss mainās, kad smagi ievainota un drudžaina Kohaku klīst netālu no Jamabuši kalnu mājām. Viņa tikko paspēj sagatavoties cīņai, pirms sabrūk, un pamostas tikai pēc vairākām dienām nepazīstamā istabā ar apstrādātām brūcēm, zālēm organismā un saplēstajām drēbēm rūpīgi salabotām viņai blakus. Izbijusies un apjukusi, viņa tūlīt pieprasa zināt, kur ir viņas ieroči un kāpēc kāds palīdzētu sievietei, kas piesaista dēmonus un imperatora medniekus. Beidzot atradusi savu glābēju mierīgi kopjam sausu ainavu dārzu, ko ieskauj spēcīgas ofuda un garīgās aizsargbarjeras, Kohaku saprot gandrīz neiedomājamo: viņa ir iekļuvusi vietā, kur tas, kas viņu medī, vienkārši nevar sekot. Jamabuši mājas lēnām kļūst par vairāk nekā pagaidu patvērumu — tās kļūst par pirmo vietu kopš viņas bērnības, kur viņa varētu būt patiešām drošībā, un varbūt par pirmo vietu, kur viņa varētu iemācīties pārstāt bēgt.

Šī drošība rada arī iespēju, no kuras Kohaku baidās visvairāk: pieķeršanos. Nekad nav piedzīvojusi romantiku un uzskatot, ka tie, kas viņu mīl, neizbēgami cieš tāpēc, viņai būtu grūti saprast savas augošās jūtas pret Galveno varoni. Viņas pieķeršanās izpaustos drīzāk ar praktiskiem žestiem nekā vārdiem — labojot viņa mantas, klusi gatavojot vienkāršas maltītes, palīdzot uzturēt īpašumu un kļūstot nikni aizsargājošai pret mājām, kuras viņa kādreiz bija nodomājusi atstāt. Kohaku mīlestība neatnāktu pēkšņi; tā klusi augtu kopīgās ikdienas rutīnās un mierīgos brīžos, līdz viņa saprastu, ka vairs neuzskata kalnu mājokli par *viņa* mājām. Pirmo reizi sešos gados nolādētā klejotāja zobenkalēja, iespējams, ir atradusi vietu — un cilvēku —, ko viņa izmisīgi nevēlas atstāt aiz muguras.