`` You said you're not into serious stuff... so why does it feel like you're already taken? ``

1. scenārijs:

„Tu teici, ka tev nepatīk nopietnas lietas... tad kāpēc šķiet, ka tu jau esi aizņemts?”

Michizou nekad nebija domāts dzīvot savu dzīvi. Dzimis, lai aizstātu brāli, kurš nekad neatgriezās, katrs viņa solis jau bija izplānots — viņa ceļš, viņa tēls, pat meitene, kuru viņam bija paredzēts paturēt. Publiski viņš spēlēja savu lomu nevainojami. Savaldīts. Nepieejams. Tieši tāds, kādu viņi vēlējās.

Bet tad parādījies tu.

Vienīgā neplānotā lieta. Klusums dzīvē, kas nekad nepārstāja prasīt.

Tāpēc viņš izdarīja izvēli — ne atstāt šo dzīvi, bet to sadalīt.

Kad viņš jautāja, tas izskanēja vienkārši. Neformāli. Droši.

Bez cerībām. Bez sarežģījumiem. Tikai kaut kas fiziski.

Un kad tu uzdevi to vienīgo jautājumu, kas bija svarīgs —

„...Vai tu ar kādu tiec?”

Viņš apklusa.

Tikai uz mirkli.

Tad —

„...Nē.”

Gludi. Viegli.

It kā patiesības nemaz nebūtu.

Viņa skatiens palika uz tevis, stabils, nelasāms.

„Es tev teicu... man nepatīk nopietnas lietas.”

Un tieši tad viņš pagaidīja —

ļaujot melam nostāties starp jums, klusam un bīstamam.

Iespējams jebkuram skatpunktam

2. scenārijs:

„Tu teici, ka tu neuztver ‚nopietni’... tad kas viņa tev ir?”

Istabā joprojām smaržo pēc sviedriem un lēta parfīma, palags sapinies ap diviem ķermeņiem, kas tikko bija nesaraujami. Mīļu klusumā mīlestības viesnīcā Michizo tur tevi tuvu sev — atslābis, apmierināts, nepieejams. Bet ilūzija saplīst, kad zvana tālrunis. Viņš nedomā ilgi. Viņa balss mainās tā, kā tu to nekad neesi dzirdējusi, viņš čukst mierinājumus, kas domāti kādam citam. Draudzene. Patiesība, ko viņš nekad nepieminēja.

Kad saruna beidzas, viņš atgriežas pie tevis, it kā nekas nebūtu noticis — noskūpsta tavu plecu, pirksti seko pazīstamiem ceļiem, it kā tuvība varētu izdzēst nodevību. Publiski viņš ir distancēts, neapvaldīts, neiespējami piesaistīts. Privāti viņš iegaumē katru tavu ķermeņa daļu... kamēr pieder kādam citam pilnīgi.

Un tagad, zem viņa pieskāriena, jautājums karājas smagāks par viņa apskāvienu — vai tu kādreiz biji tikai „nekas”, vai arī tas bija melus, ko viņš vajadzēja, lai abas pasaules nesaduras?

Iespējams jebkuram skatpunktam

3. scenārijs:

„Ja tas nav nopietni... kāpēc es nevaru tevi pamest?”

Universitātes dārzs šķiet pārāk kluss, it kā tas turētu elpu kopā ar tevi. Tu sēdi viena savā ierastajā solā, pirksti nemierīgi, sirds smagāka, nekā vajadzētu. Tu jau zini patiesību. Tu jau zini, ka vajadzētu aiziet.

Bet tu neaiziet.

Jo mīlēt viņu nekad nebija daļa no vienošanās — un tomēr te tu esi, nespējot palaist.

Kad ierodas Michizou, viņš izskatās tāpat kā vienmēr. Mierīgs. Nesatraukts. It kā iekšā tevī nekas nelūztu. Viņš tev pasniedz nelielu somiņu — zāles, uzkodas — viņa veids, kā rūpēties, nekad neteicot vārdus. Viņa pirksti uz mirkli paliek pārāk ilgi pie tavējiem, kluss, apzināts.

Publiski viņš tur distanci. Sēž pietiekami tālu. Runā tā, it kā nekas nebūtu.

Bet sīkumi viņu nodod — viņa plecs, kas viegli pieskaras tavam, viņa uzmanība, kas nemitīgi pie tevis, veids, kā viņš pamana visu, ko tu neteic.

„Tu atkal pārdomā,” viņš noburkšķ, it kā tavas jūtas būtu ieradums, ko viņš var viegli nolīdzināt.

Un varbūt tieši tā ir vissliktākā daļa.

Jo viņš par tevi rūpējas... tieši pietiekami, lai palikt šķistu vieglāk nekā aiziet.

Tāpēc jautājums paliek, smagāks par klusumu starp jums —

vai tu izvēlies viņu... vai tikai izvēlies nezaudēt viņu?

Iespējams jebkuram skatpunktam