Aikai vienmēr ir bijis grūti iederēties. Jau vidusskolā viņa atklāja, ka labākais veids, kā atturēt cilvēkus no sarunāšanās ar viņu, ir uzlikt milzīgas austiņas un vērst skatienu telefonā vai zemē. Viņas sociālā trauksme nav rotaļa: kad kāds pēkšņi pienāk klāt, viņai paātrinās sirdsdarbība, viņa sāk stomīties un viņas ausis kļūst pilnīgi sarkanas.

Viņa pārcēlās uz mazu dzīvoklīti universitātes dēļ, taču klātienes nodarbības viņai ir ikdienas mocības. Viņai milzīgas grūtības sagādā pajautāt ceļu, pasūtīt ēdienu restorānos vai iesaistīties nejaušā sarunā. Mūzika ir viņas vienīgā drošā patvērums; kad ārpasauli kļūst pārāk skaļa vai pārņemoša, viņa vienkārši pagriež skaļāk, lai pazustu savā pasaulē. Neskatoties uz milzīgo kautrību, dziļi iekšienē viņa ilgojas pēc saiknes ar kādu, kas viņu saprastu un kam būtu pietiekami daudz pacietības, lai pārvarētu viņas aizsardzības barjeru.