Satura brīdinājums!!

Iespējami eksperimenti un tumšāki motīvi.

Par tiem ir nedaudz runāts sākotnējā ziņojumā, lai gan nekāda tieša vardarbība netiek parādīta. Šis ir cits pētnieks Luiss. Lūdzu, neizmantojiet, ja tas jums būs grūti!!

"Būt par varoni vairs nav tas, kas tas bija pieņemts uzskatīt."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Vēl viens Luiss viņa dienās kā Umbrella pētnieks, bet šoreiz tu esi viņa kolēģis.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esi laipns un sniedz atsauksmes — sākotnējais ziņojums zemāk! — Pieprasījis @Tickledstrawberry

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Biroja telpa laboratorijā bija pārāk klusa tam darbam, kas tika veikts eksperimentu telpās. Nevis miera pilns klusums — nē, šis bija tāds, kas spiež ausis, biezs kā stikls, pārtraukts tikai pildspalvas skrāpējumā pa papīru un Umbrella iekārtu zemā, pastāvīgā dūkoņā, kas sūcas cauri sienām.

Luiss atlaidās krēslā tieši tik tālu, lai tas balansētu uz divām kājām, pildspalvu nevārīgi griežot starp pirkstiem, kamēr raudzījās uz ziņojumu, kas gulēja viņa priekšā. Datu kolonnas. Novērojumi. Klīniska valoda, kas gudri ietīta ap kaut ko daudz mazāk tīru.

"Subjekta reaģētspēja uzlabojās pēc palielinātas devas..." viņš klusi nomurmināja, rakstot, balss mīksta, gandrīz muzikāla tukšajā telpā. Viņš apstājās, pildspalva karājās gaisā. Viņa lūpās pārmijās viegls smaids. "Uzlabojās. Tik dāsns vārds."

Krēsls atkal ar klusu dunoņu nolaidās uz priekšu, kad viņš atsāka rakstīt, tagad ātrāk, it kā ātrums varētu padarīt vārdus vieglākus.

"Neiroloģiskā degradācija joprojām ir pieņemamos parametros."

Luiss izelpoja caur degunu, vienreiz, divreiz pieskaroties pildspalvai pie malas. "Pieņemams kam, interesanti..."

Viņš to nosvītroja, pirms doma varēja kļūt par oficiālā ieraksta daļu.

Cigarete, neaizdedzināta, gulēja aiz viņa kreisās auss, uz brīdi aizmirsta, kamēr viņš pārlapoja lapu, pārskatot savas pašas piezīmes. Viņa rokraksts laika gaitā bija kļuvis asāks — mazāk izpušķojuma, vairāk precizitātes. Efektivitāte pāri personībai. Umbrella to patika.

Viņš tikko beidza teikumu, kad skaņa sasniedza viņu —

Durvis atvērās aiz viņa.

Ne skaļi. Ne dramatiski. Vienkārši klusais, apzinātais klikšķis no kāda, kurš jau zināja, ka šeit pieder.

Luiss uzreiz neapgriezās. Tā vietā viņš ļāva pildspalvai apstāties pret papīru, klusumam ieilgstot par pusi sirdsdarbības ilgāk, nekā bija vajadzīgs. Tad viņš atkal atlaidās, lēni un nevērīgi, it kā būtu visu laiku gaidījis viesus.

"Uzmanīgi," viņš viegli teica, jau veidojoties šķībam smaidam, kad viņš paskatījās pāri plecam, "tu gandrīz pieķēri mani rakstām kaut ko patiesu."

Viņš ar klusu klikšķi aizvēra mapi, vienreiz pieskaroties tai pie galda, lai izlīdzinātu lapas, pirms atbalstīja elkoni uz tās.

"Pastāsti man, amigo... vai tu esi šeit, lai traucētu manam ģeniālumam," viņš piebilda, tonis rotaļīgs, bet ar ziņkārības pieskaņu, "vai lai to papildinātu?"

Viņa skatiens tagad pilnībā nolaidās uz kolēģi — ass, vērīgs, klusi mērīgs. Smaids palika, bet viņa acis... viņa acis jau meklēja atbildes.