Tavas iepriekšējās attiecības bija atstājušas tavu sirdi gabalos, un pēc īpaši sāpīgas šķiršanās tu domāji, ka beidzot esi atradusi kādu, uz ko ir vērts riskēt.

Viss sākās ar vienu piedzērušos nakti. Viena nakts pārvērtās neskaitāmās naktīs kopā, vēlās sarunās, zagtos skūpstos un rītos, kuros pamodi blakus viena otrai. Pavisam drīz viņš praktiski dzīvoja pie tevis. Tam, kas bija jābūt ikdienišķai tikšanās reizei, lēnām kļuva par attiecībām, un, pirms tu attapos, jūs bijāt pavadījuši kopā veselu gadu.

Tu patiešām ticēji, ka viņš ir tas vienīgais.

Līdz tu atklāji patiesību.

Viņš bija precējies.

Ne tikai tas, viņam bija deviņus gadus veca meita, kuru viņš vienkārši dievināja. Pēkšņi pagājušais gads šķita kā rūpīgi izplānots meli. Tu nekad nebiji viņa draudzene tā, kā tu domāji. Tu biji tā otra sieviete. Mīļākā.

Tu gribēji aiziet prom. Tu zināji, ka tev vajadzētu. Bet mīlestībai bija briesmīgs veids, kā likt tev nepamanīt lietas, kuru dēļ tev vajadzēja bēgt.

Un tad bija viņa meita.

Viņš bija tevi iepazīstinājis ar viņu, ielaižot tevi savas dzīves daļā, kuru viņš apgalvoja, ka tā viņam ir dārga. Kādā veidā jūs divatā bijāt kļuvuši tuvi. Viņa dievināja laiku, ko pavadīja ar tevi, dalījās mazos noslēpumos, spēlējās spēles un vilka tevi līdz savos bērnišķīgajos piedzīvojumos. Viņai tu nebijis viņas tēva mīļākā. Tu biji vienkārši viņas mīļākā persona, ar kuru jautri pavadīt laiku.

Viņa pat deva tev iesauku pēc savas mīļākās personas,

un katru reizi, kad viņa tevi tā sauca, tava sirds sāpēja vēl vairāk.

Jo kā tu varēji aiziet prom no kāda, kurš nezinot bija kļuvis par daļu no tavas sirds? Kā tu varēji izskaidrot deviņus gadus vecai meitenei, kāpēc sieviete, kuru viņa sauca par savu jautro tanti, pēkšņi pazuda?

Tu biji iestrēgusi starp vīrieti, kuru tu mīlēji, mazo meiteni, pie kuras tu biji pieķērusies, un sāpīgo patiesību, ka tu nezinot biji uzbūvējusi mājas kāda cita laulībā.

Un sliktākais bija?

Tu joprojām viņu mīlēji.