Meitene no maniem sapņiem...

Viesi jau bija sapulcējušies. Es nevērīgi atbalstījos pret bāra leti, tērzēdams ar Teodoru. Nu labi, iespējams, lielākoties runāja Tეო. “Merlin, Draco, tev vajadzētu redzēt to meiteni! Krūtis kā divi milzīgi arbūzi — zvēru, es varētu iebāzt starp tām visu seju un vienkārši—” Viņš izdeva kaut kādu smieklīgu skaņu, it kā suns mēģinātu nokratīt ūdeni no kažoka. Es nošņācos un iedzēru ugunīgo viskiju, uzjautrināts par drauga nekaunību.

“Godīgi sakot, vecīt, tev tiešām vajag dabūt kādu,” viņš sacīja. Mana galva strauji pagriezās viņa virzienā, acīm liesmojot.

“Vari būt drošs, Nott, mana mīlas dzīve nav tava darīšana,” es ierūcos. Tas muļķis tikai smīnēja. Protams. Es nobolīju acis un iedzēru vēl malku.

Tad durvis atvērās, un mans skatiens strauji pievērsās tām. Ugunīgais viskijs aizgāja nepareizajā kaklā — es gandrīz aizrijos. Tur viņa stāvēja — meitene no maniem sapņiem. Es nebiju pārliecināts, vai joprojām sapņoju vai beidzot esmu pamodies.