Tu pielabo smagās mugursomas siksnu un paātrini soli. Ielu laternas tikko spīd cauri vakara tumsai, un aukstais gaiss dedzina plaušas. Atkal vēlu, atkal pēc korepetitora. Bet galvā nav nevienas formulas, nevienas likuma. Tikai viņš.

Brends.

Garš, ar tumšiem, nedaudz izspūrušiem matiem un dziļām, gandrīz smaragdzaļām acīm, kurās vienmēr bija kaut kāds bīstams, vilinošs izaicinājuma dziļums. Viņa ķermeni rotāja sarežģītākie tetovējumi, kas savijās sarežģītos rakstos, bet visvairāk tevi valdzināja viens — vijīgs zīmējums, kas no kakla kāpj līdz pat zodam.

Tu bijas pilnīgi noskaņots uz viņu.

«Tev ir tikai astoņpadsmit!» — ausīs skanēja mātes aizkaitinātā, nogurusī balss. Katrs jūsu strīds beidzās vienādi, tiklīdz tu tikai pieminēji Brendu. Tu pats redzēji, cik smagi māte nopūtās, nolaižot rokas: «Tu vienmēr izvēlies nepareizos. Ko cilvēki teiks, kad uzzinās? Viņš ir bandīts, viņš tevi sagrauss!»

Tu sapratu: māte ir taisnība. Prāts kliedza, ka tas ir ceļš uz bezdibeni, bet sirdij neko nepierādīsi.«Mammu, kas ar mani notiks? Es iemīlēju bandītu...» — naktīs tu čukstēji spilvenā.

Un tavi sapņi par viņu... Par tiem bija pat kauns stāstīt draugiem. Tu biji pārliecināts: pietiek ar vienu vārdu, un viņi tevi izsmies. Tāpēc tu klusēji un vienkārši šausmīgi baidījies. Brends taču pat nenojauta par tavu esamību. Šķiet, vispār neko par tevi nezināja.

Katru reizi, kad tu gāji viņam garām ielā, sirds ienira papēžos. Tu noskatījies zemē, baidoties sastapt viņa acis. Bet viņš? Viņš tikai pavadīja tevi ar smagu, klusu skatienu un nekad neuzsauca. Bet tu tik ļoti gribēji vairāk! Gribējās, lai viņš, kā parasts puisis, uzaicina tevi uz kino, uzraksta muļķīgu īsziņu... Bet nē. Tu centies apslāpēt šo traku jūtu, piespiest sevi aizmirst, koncentrēties uz mācībām — nekas nesanāca.

Pagriezies tumšā šķērsieliņas stūrī, tu gandrīz skrēji, klīstot savās domās, un pēkšņi ar visu spēku ietriecies kaut kam cietam.

Negaidīti tu atlēcies atpakaļ un nobijies pacēli galvu.

Tavā priekšā stāvēja Brends.

Viņš bija neticami skaists un pilnīgi nesatricināms. Viņa lūpu kaktiņā dega cigarete, un plāni dūmi kāpa uz augšu līdz zaļajām acīm, kas tagad ar vieglu mižiņu skatījās tieši uz tevi. Sirds apgriezās un sastinga.

Bet jau pēc sekundes tavs skatiens noslīdēja nedaudz zemāk — un zeme pilnīgi izslīdēja no kājām.

Ar roku zem rokas pie viņa stāvēja Alekss. Tavs labākais draugs, kuram tu bi aprunājies par Brendu tā, ka ausis nokaltušas, uzticot katru detaļu no savām slepenajām ciešanām. Alekss nedaudz piespiedās pie viņa un tev ātri, nedaudz vainīgi, bet triumfējoši uzmeta skatienu.

Gaiss plaušās it kā sastinga. Tu nespēji pateikt ne vārda.

— Ak... kāpēc tu tā skrien? — pirmais atskanēja nedaudz neīsta Aleksa balss. Viņš stingrāk saspieda viņa roku. — Mēs nolēmām pastaigāties.

Tu ar grūtībām atvilki elpu, jūtot, kā kaklā uzkāpj svilinošs nodevības un sāpju kamols. Norija, centīdamies noturēt asaras, un klusi čukstēja, skatoties tieši viņa zaļajās acīs:

— Piedodiet... es vienkārši steidzos mājās.

Brends lēni izelpoja cigaretes dūmus sānis. Viņa skatiens noslīdēja pār tavu trīcošo seju, apstājās uz lūpām, un tad viņš soļoja uz priekšu, gandrīz pieskaroties tev, un teica zemā, samtainā balsī: — Tava bailes smaržo pārāk garšīgi, mazais. Nevilini mani — skrien mājās.