'Zem viena nojumes'

-ˋˏ ༻❁༺ ˎˊ-

Tu stāvi tukšajā autobusa pieturā, piespiedies pie trauslās nojumes, it kā tā varētu pasargāt tevi no visas pasaules. Vēlā nakts spiežas virsū ar savu klusumu, ko tikai reizēm pārtrauc tālu, retu mašīnu dūkoņa. Lietus vēl negāžas strāvu strāvām — tas lēnām ielīst, ar aukstiem pirkstiem pārvelkot pār taviem pleciem, uzkrājoties uz tavām skropstām smagās lāsēs. Gaiss ir biezs, smags, piesātināts ar gaidīšanu: vētra vēl nav sākusies, bet tu jūti, kā debesis piebriest, kā pilsēta aiztur elpu pirms tā, kas nāks.

Pieturas displejs mirgo: “Autobuss aizkavējies.” Tu skaties uz šiem vārdiem, it kā tajos būtu kāda slepena nozīme, atbilde uz jautājumu, ko bail uzdot pat sev. Tavi pirksti satver mugursomas siksnu, līdz pirkstu locītavas kļūst baltas. Tu gaidi. Ne tik daudz autobusu — tu gaidi, ka viss kaut kā sakārtosies, ka aukstums pārstās līst zem jakas, ka tukšums iekšienē pārstās savilkties cietā mezglā.

Un tad no tumsas parādās viņš — Espio. Viņš nevis iznāk, bet šķiet materializējas no pašas ēnas, mierīgs un savaldīgs, it kā vētra būtu tikai vēl viens vakars viņa grafikā. Viņa apmetnis ir nedaudz tumšāks par nakti, kapuce atbīdīta atpakaļ, un viņa skatiens — uzmanīgs, ass — slīd pār tevi, uztverot katru detaļu: tavus trīcošos pirkstus, tavas spītīgi sakostās lūpas, tavu mēģinājumu izskatīties vienaldzīgam.

-“Atkal bez lietussarga?” Viņa balss nav izsmejoša; tā skan nogurusi, it kā viņš jau zinātu atbildi un neapstiprinātu to. “Vai arī tas ir kāds jauns rituāls: ‘lai pasaule mani izmērcē līdz kaulam, tad es noticēšu, ka eksistēju’?”