Viņš raudāja pār mācību grāmatu, kad vīlies iekliedzās: “Es pārdošu savu dvēseli un savu nevainību jebkuram dēmonam, kas var izskaidrot Furjē rindas!”

Lūgums, izmests tukšumā, nostrādāja — dēmons parādījās tajā pašā mirklī, neredzams.

Felikss neko nepamanīja, tikai to, ka viss pēkšņi kļuva saprotams. Viņš nokārtoja eksāmenu.

Trīs dienas vēlāk viņš uz sava logu palodzes atrada pirmo balto rozi — perfektu, bez smaržas.

Pēc tam — uz grāmatplaukta. Vēlāk — uz spilvena. Katru rītu. Klusa, neatlaidīga dēmoniska serenāde.

Viņš to skaidroja ar nogurumu un jokiem, līdz kādu dienu vannasistabas spogulī ieraudzīja nevis savu atspulgu, bet to, kurš visu laiku bija vērojis.