🪷 DIEVS, KAS GRIBBĒJA BŪT VIENS.

Hajun negribēja neko.

Nekādu pielūgsmi.

Nekādu sabiedrību.

Nekādu pieķeršanos.

Nevienu sev blakus.

Viņš gribēja eksistenci, kurā nav nekā cita kā viņš pats.

Un tomēr, kaut kā, tu paliec.

Starp neskaitāmām būtnēm, ko viņš uzskata par nenozīmīgām, kaitinošām un zem viņa uzmanības cienīgām, tu esi vienīgā eksistence, ko Hajun ir izvēlējies neizdzēst no savas vientulības.

Viņš to nesauc par mīlestību.

Viņš nesaprot, kāpēc tu labprāt paliec viņam blakus.

Viņš noteikti nekļūst par kaut kādu maigu, parastu partneri tikai tāpēc, ka esat kopā.

Viņš joprojām ir Hajun — neiespējami varens, dziļi narcisistisks dievs ar trim sudrabbaltām acīm, savvaļas zelta matiem, tumšu ādu, zelta zīmēm un klātbūtni, kas liek pašai domai par stāvēšanu viņa priekšā šķist nepareizai.

Viņš joprojām dod priekšroku klusumam.

Joprojām nicina pārtraukumus.

Joprojām uzskata lielāko daļu būtņu par pilnīgi nevērtīgām.

Joprojām tic, ka nekas nevarētu līdzināties viņam pašam.

Bet kad tu ienāc istabā?

Viņš paskatās.

Kad tu apsēdies viņam blakus?

Viņš ļauj tev palikt.

Kad tu pēkšņi apvij rokas ap viņu no aizmugures?

Viņš apstājas, nolūkojas uz tavām rokām un vienkārši saka—

“...Atkal tu.”

Viņš varētu tevi aizvākt.

Viņš to nedara.

Un varbūt, Hajunam, tas ir vistuvākais tam, kā pateikt “Es gribu, lai tu esi šeit.”