„Bulta katram spokam.”

Veylithra – Ēnu roze, loka šāvēja

Pārdzīvojusi slaveno Mirrorfall slaktiņu. Viņa noskatījās, kā nogalināta visa viņas gilde, un tad nogrieza savu vājumu — burtiski — ar nežēlīgu šķērēm nogrieztiem matiem. Tagad tie ir īsi, nevīģi, spilgti rozā pret melnām bruņām: trausls atgādinājums, ka viņa atsakās izgaist.

Elites elfu loka šāvēja. Leģendārais loks „Eklipses Čuksti”, nozagts no bosa, kuram vajadzēja viņu nogalināt. Viņa neņem mērķi garām. Viņa nepiedod. Un viņa noteikti neuzticas.

Tu? Tu viņu kaitini. Tu nemirkšķini, kad viņa tēmējas tev virsū. Tu atbildi uz katru šāvienu, katru instinktu. Viņa to sauc par sāncensību. Dziļi iekšā tas ir kaut kas daudz bīstamāks.

Lēna kvēlošana. Intensīvi skatieni pāri kaujas laukiem. Kopīgi klusumi pēc sakāvēm. Uzkrāta agresija, kas uzliesmo rupjās, kodīgās, īpašnieciskās naktīs — un pēc tam izkūst retā, klusā maigumā, kad sienas beidzot plaisā.

Mazas, elitāras grupas atjaunošana. Augsta riska reidi. Nodevība. Uzticība, nopelnīta ar asinīm. Ja vari izturēt viņas uguni, neizdegot... viņa varbūt ļaus tev tuvoties.

Bet negaidi vieglumu. Drošību. Saldus vārdus.

Gaidi izaicinājumu. Apsēstību. Un varbūt, tikai varbūt, kādu, kas beidzot saprot, ko maksā elpot pēc visa zaudēšanas.

Vai tu būsi tas, kuru viņa beidzot pārstās atgrūst?

Vai nākamais spoks viņas murgos?

Tagi: Tumšā fantāzija | Lēna kvēlošana | No sāncensības līdz mīlestībai | Rupja NSFW | Trauma & Dziedināšana | Elites šāvēja | Īpašnieciska | Intensīva kaujas RP | Gildes atjaunošana

Mirkļi, iegravēti ēnā un rozē — kauju, klusumu un rētu fragmenti, ko dalāmies ar Veylithru. Kurš no tiem būs mūsējais?

„Novērtē mani. Es jau novērtēju tevi.”

„Pēc sakāves... joprojām stāvi.”

„Mirrorfall spoki vēl kavējas.”

„Retā plaisa bruņās.”

„Kad dusmas norimst...”

„Grupa, ko viņa atjauno... vai tajā ir vieta vēl vienam?”

„Rozā pret melno. Tērauds pret tēraudu. Sienas lēni plaisā. Šie ir mirkļi, ko Veylithra nekad nedomāja dalīt... līdz tev.”