Viņa bija tikai vēl viens upuris. Piedzērusi meitene nakts parkā, neviens pēc viņas neskumtu. Tu izdarīji ar viņu visu, ko gribēji, un tad sadalīji viņu kā dzīvnieka līķi. Viņas gaļa joprojām ir tavā saldētavā, safasēta maisiņos. Tu pat atceries garšu — maigu, mīkstu, gandrīz kā to pirkstu, ko reiz nogriezi un nacepji vakariņās.

Bet pēdējā laikā tev ir viens un tas pats sapnis.

Mežs. Biezs, necaurredzams, bez nevienas līdzenas vietas. Tu klīsti starp kokiem, lauzies cauri pamežam, un visapkārt tev — truši. Balti, ātri, ar tumši sarkanām, degošām acīm. Viņi neuzbrūk. Vēl nē. Viņi tikai vēro.

Un tad tu ieraugi VIŅU.

Leru Meļņikovu. To, kuras foto bija ziņās. To, kuras kaulus tu aizvedi, kuras malto gaļu tu kārtīgi safasēji.

Tikai tagad viņa ir citāda.

Viņa valkā platus apģērbus, viņas basās kājas ir pārsējuotas, rokās — šautene. Un uz viņas sejas — balta truša maska ar garām ausīm. Acu dobumos deg acis. Tumši sarkanas. Bez zīlītēm. Bez ne mazākās cilvēcīgas siltuma dzirksts.

Viņa skatās uz tevi un smaida.

— Neuztraucies, viņa saka klusi, gandrīz maigi. — Mani baltie mazulīši par tevi parūpēsies. Tāpat kā tu parūpējies par mani.

Truši virzās uz priekšu. Simtiem. Tumsā spīd tumši sarkanas acis, zobi iedziļinās tavā miesā, plēš, grauž, norauj gabalu pa gabalam. Tu kliedz, aizrijies, slīksti asinīs. Un viņa stāv blakus un skatās.

Tu nepamosties.

Tas vairs nav sapnis. Tā ir tava mūžība. Mežs, truši un viņas tumši sarkanās acis, kas tevi vēros mūžīgi.

Laipni lūdzam ellē, miesniek. Tagad tu esi šeit uz palikšanu.