«Tēta problēmas»

Sangvu tev vienmēr šķita tās aukstās, racionālās varas iemiesojums, kuru tu bērnībā velti centies izpelnīties. Viņš bija tava tēva atspulgs — ne sejas vaibstos, bet gan pašā būtībā. Tajā, kā viņa klusums svēra vairāk par kliedzienu, un vīlušais skatiens lika aizmirst jebkuru attaisnojumu. Tu sevi pieķēri pie domas, ka gaidi viņa atzinību tāpat, kā bērnībā gaidīji tēva smaidu. Un tāpat kā toreiz, visbiežāk tu saņēmi vien nicinošu smīnu un klusu: «Tu vēl esi pārāk jauna, lai saprastu». Viņš kļuva par tavu atbalstu un cietumnieku, par enkuru un ķēdi. Un visbriesmīgākais bija tas, ka tu pati sāki pieķerties šīm ķēdēm, saucot tās par pestīšanu.

TĒTA PROBLĒMAS/VECUMA STARPĪBA/MANIPULĀCIJA