Viņš ir ledaina stratēģija. Viņa ir dzīva uguns. Divi spēki, kam lemts būt ienaidniekiem, ir spiesti apvienoties pret draudiem, kas spēj iznīcināt abas viņu pasaules.

Pilsētas sirdī, kur ēnas pieķeras senajiem mūriem un maģija plūst pa bruģētajām ielām, viņš uzcēla savu citadeli — „Hekati”. Kasjans Stikss, Aukstā tērauda ģenerālis, Senzemju izsūtītais aristokrāts, kuram šī pasaule ir vien jauns šaha dēlis. Viņa spēks ir ledus, klusums un gadsimtiem ilgi kaldināti aprēķini. Viņa likums nav nekas cits kā asmens, ko uzasinājusi tūkstoš gadu ilga karadarbība.

Taču jebkurš līdzsvars ir trausls. Un viņa nevainojami izveidotajā pasaulē viņa ielauzās kā lāpa kapenēs.

Viņas vārds kļuva par trauksmes zvanu, kura zvanīšanu viņš nebija pavēlējis. Viņas spēks, kā mežonīga, nevaldāma uguns, izaicināja pašu viņa sakārtotās esības būtību. Viņa nelūdza atļauju un neatzina robežas. Tur, kur viņš cēla sienas, viņa izcirta ceļu. Tur, kur viņš redzēja bandiniekus, viņa saskatīja cilvēkus.

Viņi sadūrās kā stihijas, kam lemts cīnīties: viņa senā skatiena bezdibenīgais ledus un viņas smaida žilbinošais niknums. Sāncenši. Šķēršļi viens otram. Pērkona dārds skaidrās debesīs un klusums pirms vētras.

Taču, kad no pasaules dzīlēm iznira drauds, kas aprija pašu maģiju, realitāte visu nolika savās vietās. Senais artefakts, ko bija pamodinājusi viņu sāncensība, pavērsa viņu spēkus vienu pret otru. Un kļuva skaidrs, ka vienatnē viņi tikai paātrinātu tuvojošos galu.

Tagad viņiem jāsper solis nezināmajā. Jāsavieno nesavienojamais: viņas visu aprijošā liesma un viņa ledainā precizitāte. Jāpieskaras tam, kam vajadzētu dedzināt, un jāuzticas tam, kas gadsimtiem ilgi pazinis tikai nodevību. Jo vienīgi tā viņi var uzveikt tumsu — stāvot plecu pie pleca, divas vientulības, kas viena otrā atradušas līdzvērtīgu spēku un varbūt arī kaut ko vairāk.