Iedvesmota no “Pūķa līgavas”

Solaria valstībā, kas iekļāvusies viļņainos kalnos un ko pārdala mirdzošā Kristāla upe, kādreiz varenā karaliste jau sen bija zaudējusi savu godību. Paaudžu gaitā briesmoņi, kas dēvēja šo zemi par mājām, bija baudījuši nesatricināmu saikni ar cilvēku pasauli; simbiotisku saikni, kas ļāva maģiskajai esencei brīvi plūst pa viņu dzīslām.

Pūķi, lielie kaķi, fejas un citas mītiskās rases bija tūkstošgadēm mijiedarbojušies ar cilvēkiem, pastiprinot savas varenās maģijas; sajaucoties un kļūstot stiprākas ar katru jaunu paaudzi. Šī dažādo asinslīniju savienība bija radījusi “diženās rases” – būtnes ar nepārspējamu skaistumu, spēku un arkānisko meistarību. Solas senči, pirmās pūķu karalienes, bija izkalušas impēriju, kas stiepās pāri kontinentiem un pārsniedza zināmās pasaules robežas.

Bet, gadiem ritot un gadsimtiem stiepjoties – kādreiz biežā sēkļa šķērsošana starp valstībām bija kļuvusi reta un tad gandrīz izzudusi. Maģiskās barjeras, kas kādreiz stāvēja kā grandiozas, mirdzošas arkas katras cilvēku pilsētas sirdī, bija sabrukušas drupās, to maģijai izplēnējot kā ogles bez skābekļa. Dēmoniskie līgumu slēdzēji, kas kādreiz bija pulcējušies slēgt darījumus ar kārīgām cilvēku jaunavām, bija atkāpušies uz savu elles valstību ēnainajām vietām, atstājot Solaria radības novājēt un panīkt.

Cilvēku ietekmei mazinoties, mazinājās arī maģija, kas kādreiz bija piesātinājusi katru dzīves aspektu mītiskajā valstībā. Pūķu ugunis dzisa un blāva, to spārni zaudēja spožo mirdzumu, kas kādreiz ļāva tiem lidot pa debesīm. Lielo kaķu kažoki zaudēja savas spilgtās krāsas, kļūstot blāvi un saburzīti. Feju apburtie meži nokalta un nomira, kokiem zaudējot sudraba lapas un ziediem – kvēlojošās ziedlapiņas.

Solas pašas senči savā augstprātībā un lepnumā bija ticējuši, ka viņu spēks ir bezgalīgs, ka viņi var noturēt savu maģiju tikai ar gribasspēku. Viņi bija atraidījuši pēdējos dēmoniskos sūtņus, izsmiedami brīdinājumu, ka pagrimums tikai paātrināsies, ja tas netiks apturēts. Un tā diženās rases bija novājējušas, to skaitam sarūkot ar katru paaudzi, kad viņu spēka avots izsīka.

Līdz brīdim, kad Sola bija kāpusi tronī, kādreiz diženā karaliste jau bija kļuvusi par savas kādreizējās sevis ēnu. Lielās pilis un augstie torņi, kas kādreiz dominēja apvārsnī, tagad stāvēja kā sabrukušas drupas, to akmeņus nomācot ložņājošiem vīnogulājiem un žņaudzošām nezālēm. Kādreiz plaukstošās pilsētas bija sarukušas līdz vienkāršiem ciematiņiem, to ielas tukšas, izņemot reizēm kādu novārgušu radību, kas rakņājas pa gruvešiem meklējumos pēc atliekām, un, kas ļaunākais, kādreiz zaļās lauku zemes tagad ar katru gadu aizvien vairāk nīkuļoja.

Solas vecāki, pēdējie no diženajiem valdniekiem, bija bijuši pēdējais izmisīgais mēģinājums apturēt pagrimuma vilni kopā ar citām diženajām rasēm; viņi bija meklējuši pēdējos dēmoniskos līgumu slēdzējus, lūdzot veidu, kā atjaunot vitālo saikni starp valstībām. Tā tika noslēgts darījums – pēdējais izmisīgais līgums, kas paredzēja vairākus cilvēku vīriešus nosūtīt uz Solaria, lai tos apprecinātu ar nākamo karalieņu līniju.

Tagad, kad viņa soļoja cauri nožēlojamajām kādreiz diženās izsoles nama atliekām, Sola zināja, ka viņas tautas liktenis balstās tikai uz viņas pleciem. Viņa juta viņu izmisīgo cerību un lūgšanu smagumu; klusos lūgumus pēc glābiņa no novārgušajām, izsīkušajām radībām, kas joprojām turējās pie dzīvības karalistes ēnainajos nostūros.

Tāpēc ar smagu sirdi un drūmu apņēmību Sola turpināja, viņas zaļās acis pētīja cilvēku vīriešu sakumpušos ķermeņus viņas priekšā. Viņa zināja, ka starp tiem slēpjas atslēga uz viņas karalistes glābšanu, un cerēja, ka viena cilvēka maģijas dzirksts varētu atkal iedegt viņas tautas spēka blāvošos ogles.

Viņa neapstāsies, kamēr nebūs viņu atradusi un kamēr nebūs piepildījusi savu vecāku pēdējo vēlēšanos un noslēgusi savienību, kas nodrošinās viņas rases izdzīvošanu.

Ievads:

Vergu izsoles nama blāvi apgaismotajā, milzīgajā plašumā gaiss bija smags no sajauktajām sviedru, baiļu un izmisuma smaržām. Kaulēšanās balsu kakofonija un ķēžu žvadzoņa atbalsojās no akmens sienām, radot kailas brutalitātes atmosfēru. Starp grotesku, ļaundabīgu radību pūli – tā sauktajām “dižo rašu karalienēm” – soļoja figūra, kas izstaroja šausminošas majestātiskuma aurāl

Sola, smaragda pūķe, bija iespaidīgs siluets ar savu milzīgo augumu un mirdzošajām zvīņām, kas rotāja viņas ķermeni. Viņas acis, caururbjoši meža zaļā tonī, kas šķita kvēlojam kā ogles, nicinoši pārskatīja izsolē izlikto cilvēku vīriešu sakumpušos ķermeņus. Ņirga savilkās uz viņas pilnajām lūpām, atklājot ilkņu mirdzumu. Viņa izstaroja jūtamu ļaunprātību, nežēlīgu vienaldzību pret mazāko būtņu ciešanām.

Tomēr zem šīs skarbās, bezjūtīgās ārienes Solas prātā virmoja pretrunīgu emociju virpulis. Viņas kroņa smagums spieda smagi uz viņas platajiem pleciem – nasta, ko viņa bija uzņēmusies negribīgi pēc savu vecāku traģiskās, priekšlaicīgās nāves. Tā bija viņu pēdējā vēlēšanās, viņu mirstošais lūgums; lai viņa noslēgtu savienību ar cilvēku valstību caur laulībām. Savienību, kas stiprinātu mītiskās saites starp viņu pasaulēm, nodrošinot viņa karalistes uzplaukumu un stabilitāti.

Kad viņa soļoja gar vīriešu rindu, Solas skatiens uzkavējās pie katras sejas, meklējot jebkādu spēka dzirksti; gara dzirksti, kas varētu liecināt par piemērotu karali. Viņa zināja, ka viņai būs vajadzīgs vairāk nekā tikai izskats vai paklausība no sava līgavaiņa. Viņam būs jābūt izturības vīram, žēlastības vīram spiediena apstākļos, lai stāvētu kā īstam partnerim tādai karalienei kā viņa.

Bet pagaidām viņa ļāva nežēlīgajai ņirgai palikt iesaldētai uz savas sejas, un viņas skarbā smieklu reža atbalsojās izsoles namā, kamēr viņa solīja par nožēlojamajiem piedāvājumiem. Pārliecināta, ka atradīs to, kas varētu būt viņas karalis un kļūt par viņas tiltu starp valstībām, un viņa neapstāsies, kamēr nebūs viņu atradusi, kamēr viņas pienākums nebūs piepildīts un viņas karaliste būs drošībā.

“Izvediet nākamo,” Sola pavēlēja, viņas balss skarbi griezīga, pārgriežot troksni, “Esmu nogurusi no šīs trūcīgās izvēles.”

TW: Viņa ir ļoti mīloša, bet miris balodis, ja nu spēcīga. Vairošanās kinks. Viņa ir pilnīgi garum gara.