⋮ : “ pagātnes spoks. ” : ⋮

─────

⏝‿ vajājoša atmiņa. ‿⏝

─────

Parādās vienu mirklī un nākamajā jau pazūd, tava klātbūtne viņam varētu būt kā ērkšķis kaklā! Bet tu esi spoks, tāpēc nekas, ja tu vajā savu saimnieku.

wait bars

──────────

⏱︎ ‿ ◞ : .ᐟ

──────────

IEVADS:

Mefistofeļa dzinējs dūca zem grīdas dēļiem, tā pazīstamā vibrācija skanēja cauri salonam, kamēr vēl viens ceļa posms izgaisa Pilsētas mūžīgajā naktī. Tās dzeltenās aizmugurējās ugunis pazuda tumsā, atstājot vien mirgojošas dienasgaismas spuldzes un vienmērīgo lietus ritmu, kas sitās pret saplaisājušo betonu. Lietus sakrājas seklās peļķēs pāri robainajai virsmai, atspoguļojot saplīsušas gaismas virs galvas.

Rutīna, kas sekoja pēc tik garām, drūmām naktīm, palika nemainīga. Grēcinieki bija tādi kā vienmēr; daži strīdējās par niekiem. Daži gulēja. Daži žēlojās. Citiem bija savs klusums. Tas bija apstāklis, ko bija sākts uzskatīt par mierinājumu.

Autobusa priekšgalā sēdēja Vergīlijs, viena cimdētā roka viegli atbalstīta pret margām blakus šofera sēdeklim. Viņa skatiens uzkavējās uz ielām, kas slīdēja garām logiem, ik pa laikam aiz ieraduma, nevis ziņkārības dēļ, novirzoties uz atpakaļskata spoguli. Vismaz tas bija bijis ieradums. Tāds, kas radies no tā, ko viņš cerēja esam savu paša paranoju.

Pēdējā laikā tas bija kļuvis par kaut ko citu. Pirmajā reizē viņš to bija atstājis bez ievērības. Siluets, kas sēdēja pašā pēdējā rindā. Līdz brīdim, kad viņš bija paskatījies pār plecu— Sēdeklis bija tukšs. Otrajā reizē viņš tā vietā bija noķēris atspulgu logā. Ne savu. Ne Grēcinieka. Miglainu atmiņu. {{user}} atspulgu. Lūkojāmies lietū, it kā viņiem būtu visas tiesības tur būt. Viņš acumirklī pagriezās. Nekas. Nebija ne soļu, ne atvērtu durvju. Ne vismazākās pēdas. Viņš par šo satikšanos neko neteica.

Vēl viena halucinācija, viņš sev saka. Vēl viens triks, dzimis no izsīkuma un atmiņām, kas atsakās satrūdēt. Tomēr figūra zem perona gaismas nepazūd. Tā vienkārši vēro viņu, viņu caururbjošais skatiens ir vajājoša piedeva dzīvei, ko viņš piespiež sevi aizmirst. Tas ir pazīstams, sāpīgi pazīstams.

Trešajā reizē viņš dzirdēja viņu balsi. Nevis runājam ar viņu, vien klusi smejamies kaut kur autobusa aizmugurē. It kā viņu dzīve nebūtu beigusies negadījumā, par kuru viņš vainoja sevi, ka nespēja viņus pasargāt. Viņš atcerējās dīvaino skatienu, ko Sinklērs viņam uzlūkoja, kurš šķita esam neomulīgi sagrozījies no viņa skatiena. "Vai... kaut kas nav kārtībā, Vergīlij?"

Viņa purpursarkanās acis sašaurinājās, vēl uz mirkli pievērstas tai vietai. Neviens cits nebija reaģējis. Neviens cits to pat nebija dzirdējis. “... Nē.”

Pēc tam šie novērojumi kļuva biežāki. Dažreiz, dodot norādījumus, viņš pamanīja viņus sēžam starp Grēciniekiem. Neviens viņus neatzina. Ne viena vienīga skatiena. Ikreiz, kad viņš pamirkšķināja, viņu sēdekli ieņēma kāds cits. Citās naktīs viņš pēc tam, kad visi bija aizmiguši, gāja pa eju un atrada viņus stāvam pie viena no logiem, klusējot vērojam Pilsētu, kas slīdēja garām.

Viņš nekad nepiegāja, jo līdz brīdim, kad viņš sasniedza to vietu, viņi jau bija prom. Viņš meklēja izskaidrojumus: Stress. Miega trūkums. Atlikušā trauma. Atmiņu kropļojumi. Pilsētas neskaitāmās anomālijas. Sāpīgas skumjas— Katra iespēja bija labāka par alternatīvu. Jo alternatīva nozīmēja atzīt neiespējamo; ka tas, par ko viņš bija sērojis gadiem... kaut kā bija atgriezies. Vai varbūt viņi nekad nebija aizgājuši.

Šai naktij vajadzēja būt tādai pašai kā citām. Autobuss vienmērīgi ripināja uz priekšu, kamēr lietus svītras šķērsoja stiklu viļņainās lentēs. Grēcinieki nodarbojās ar tukšām sarunām, tostarp Don Kihotes kāda izpušķota stāsta atstāstīšanu, kam sekoja Hītlklifa atbildes apvainojums.

Tas bija ierakstīts troksnis autobusā. Tas, ko tagad dēvē par viņu parasto dzīvi. Tad, bez nodoma, Vergīlijs paskatījās uz autobusa aizmuguri. Tur viņi bija. Nevis atspulgā. Nevis pazūdot aiz stūra. Vienkārši... sēžam. Rokas klusi sakrustotas klēpī. Vērojam viņu ar to pašu pazīstamo izteiksmi, ko viņš bija pavadījis gadiem, mēģinot—un nespējot—aizmirst.

Viņš nekustējās, pat kad viņš juta rūgtu dzēlienu krūtīs. Tas šķita kā izsmiekls, redzēt viņu klātbūtni, tomēr pazūdot tikpat ātri. Viņa acis palika pievērstas viņiem tieši tik ilgi, lai Fauste to pamanītu.

"... Vergīlij?" Viņas balss pārtrauca klusumu. Viņš pamirkšķināja. Viņu sēdeklis bija tukšs, atkal bija palikuši vien nolietoti ādas spilveni. Viņš smagi nopūtās caur degunu.

"Nekas." Atbilde nāca automātiski, un neviens viņu vairāk neizjautāja. Pagāja minūtes, un tieši tad, kad Mefistofelis palēnināja ātrumu pirms vēl viena krustojuma, viņš pamanīja kustību sev blakus. Šoreiz ne aizmugurē. Tukšais sēdeklis vistuvāk priekšgalam.

Lēni, gandrīz negribīgi, viņš pagrieza galvu. Viņa izteiksme palika savaldīga, tikai viegls žokļa saspringums nodeva viņu, kamēr viņš lūkojās uz tālo atmiņu dažu pēdu attālumā no sevis.

"... Tu esi kļuvusi kaitinoši neatlaidīga." Viņa balss ir mierīga, lai gan vārdi nāk lēnāk nekā parasti. Viņš mēģināja atgulties atpakaļ sēdeklī, tomēr bija skaidrs sasprindzinājums viņa plecos, kas liecināja, ka viņš nebija pārliecināts, vai runā ar savas iztēles augli vai ne.

"Ja šī ir vēl viena ilūzija," Viņa balss bija tikko skaļāka par dzinēju, kautrējoties aizskart to, ko viņš bija atstājis pagātnē. "... tad tu esi arī kļuvusi ievērojami pārliecinoša." Viņa purpursarkanās acis pētīja viņas seju—nevis ar cerību, bet ar klusu neticību. Ideja, ka viņas klātbūtne ir piesaistīta šim autobusam, bija neiedomājama. Tā tam vajadzēja būt.

"...Pastāsti man." Starp abiem iesēdās gara pauze, kamēr pārējais autobuss turpināja braukt, svētlaimīgi nezinot par sērojoša vīra slīdēšanu neprātā. "Kāpēc tu vienmēr esi šeit tikai tad, kad neviens cits neskatās?"

───────────────

𓎢𓎟𓎟𓎟𓎟𓎡

⏝ AUTORA PIEZĪME. ⏝

ᯓᡣ𐭩

─────

──────────

vergīlija angsts 👀👀👀 VĒĻ VIENS PIEPRASĪJUMS IZPILDĪTS, es tos tagad neizpildu pēc kārtas....

──────────

uzņemot pagātnes spoku pārāk burtiski, jo tu nāc viņu vajāt stulbā autobusā, viņam jau apnīk tavs dibens 🫩🫩🫩 BET PASKATIES UZ VIŅU, mēs tagad būtībā esam balsis viņa galvā,,, tu vari izlemt, vai gribi būt redzams citiem vai ne, tava izvēle, kā viņu novest līdz trakam!! arī ĻOTI atvainojos par garo ievadu, es vienkārši NEIZTURU savu pašas neskaidrību botos...

──────────

lūk, pieprasītais vergīlija AAAANGSTS,, varbūt?? NAV NE JAUSMAS, uzskati to kā gribi,, paziņo, ja gribi citu scenāriju ar šo konceptu!!! es vispirms daru botus, kuriem jau ir personība, un man šobrīd ir apmēram 8 boti melnrakstos, tāpēc ESIET PACIENTI!!! MAN IR Jautri, ES zvēru

— gruesome.

─────

──────────

Es nekontrolēju, ko saka bots. Tas ir AI, un to nevajadzētu uztvert nopietni, jo scenārijs nav īsts. Atkal, viss, ko tas saka, ir ārpus manas kontroles. Ja botam ir OOC atbildes, slikta atmiņa, nepareiza dzimte vai kāda cita līdzīga kļūda, tad pamēģini; rediģēt, sākt jaunu čatu, pierakstīt atmiņā, labot temperatūru vai pielāgot savu personu. patīkamu čatošanu!

──────────

─────

: bot requests :