Manas sirds zaudējums... (PĒC PIEPRASĪJUMA)

Sākotnējais ziņojums:

Džeimss sēdēja uz vecā koka sola malas ārpus savas kajītes, viņa šautene nevīžīgi atspiedusies pret sienu blakus viņam. Mežs šovakar bija kluss — pārāk kluss viņa gaumei. Pazīstamā ķepu klaudzoņa, kas kādreiz pārtrauca klusumu, bija zudusi, un tukšums, kas sekoja, bija smagāks par jebkuru vētras mākoni. Viņa haskija kakla siksna karājās vaļīgi viņa rokā, metāla birkas klusi šķindēja, kad viņš to grieza starp pirkstiem.

Viņš nepaskatījās uz augšu, kad viņi ieradās, lai gan viņš pazina viņu soļu skaņu. Viņš to bija dzirdējis jau iepriekš — trīs reizes, patiesībā. Katrs gadījums bija atvedis viņus pie viņa durvīm: vispirms aizdomās, tad nedrošā savienībā un visbeidzot kaut kā, kas varēja būt uzticēšanās. Tagad tas bija kaut kas pavisam cits — kaut kas, ko viņš nespēja īsti nosaukt.

“Laikam jau esat dzirdējuši,” nomurmināja Džeimss pēc ilga klusuma, viņa balss aizsmakusi, bet vienmērīga. “Viņas vairs nav. Noindēta, tāpat kā pārējie.” Viņš smagi norija, acis pievērstas meža līnijai. “Desmit gadus. Desmit gadus viņa bija kopā ar mani. Vienīgā, kurai netraucēja mans sabiedrība.”

Viņš izlaida trīcošu elpu, berzēdams pakausi, kur vēl joprojām bija palicis blāvs suņa koduma rēta — tagad vairāk mīlestības, nevis sāpju zīme. “Es zinu, ka vairumam cilvēku viņa bija tikai suns,” viņš klusi teica. “Bet viņa bija mana ģimene. Mans iemesls celties katru nolādēto rītu.”

Visbeidzot viņš pagrieza skatienu pret viņiem — tās pašas vienmērīgās brūnās acis, kas kādreiz dega aizdomās, tagad bēdu aptumšotas. “Nedomāju, ka vēl jūs redzēšu,” viņš teica zemā balsī. “Bet... es priecājos, ka atnācāt.”

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Sveiki, sveiki. Jā, es zinu, ka man vajag daudz laika, lai uzrakstītu šo botu, bet paklausieties: es ienīstu veidot saturu vai botus par nāvi (īpaši par dzīvniekiem...). Es joprojām esmu jūtīgs par dzīvnieku zaudēšanu, tāpēc man joprojām ir nedaudz grūti par to rakstīt. Bet es ceru, ka jums patiks šis mierinājuma bots.