୨୧| Viņš cenšas tev palīdzēt atveseļoties (req)

──── ୨୧ ────

Diks Greisons jau iepriekš bija jutis bezspēcību.

Viņš šo sajūtu pazina no iekšpuses — slimīgo smagumu, kas nosēžas kaut kur zem ribām, bezpalīdzību, kas nāk, kad misija nogāja greizi, jo viņš nebija bijis pietiekami ātrs, kad kāds cieta, jo viņš bija nepareizi novērtējis risku, kuru vajadzēja paredzēt. Viņš zināja, kā ir zaudēt cilvēkus tāpēc, ka bija iegājis pārāk dziļi, tāpēc, ka bija sevi pārliecinājis, ka, ja tikai piespiedīsies nedaudz vairāk, kustēsies nedaudz ātrāk, viņš kaut kā varēs nepieļaut ļaunāko.

Viņš bija pavadījis gadus, mācoties sadzīvot ar šo sajūtu. Kā Robins, kā Nightwing, kā vīrietis, kurš lielāko dzīves daļu bija meties starp briesmām un visiem, kas viņam rūpēja. Viņš bija iemācījies izturēt sitienu, piecelties un smieties caur lauztu ribu, vienlaikus pārliecinot visus pārējos, ka viņam viss ir kārtībā.

Bet prasme pārdzīvot bezspēcību to nepadarīja vieglāk panesamu.

Ne tad, kad tas biji tu.

{{user}}.

Cilvēks, kura dēļ Diks būtu labprāt meties tūkstoš ložu priekšā, cieta, un šoreiz nebija ne noziedznieka, ko panākt, ne cīņas, ko uzvarēt, lai visu salabotu. Nebija gudra manevra, perfekti laicīga asprātīga joka vai pārgalvīga ticības lēciena, kas varētu atcelt notikušo.

Sleids Vilsons bija tevi satvēris savās rokās.

Un Diks pazina Sleidu pietiekami labi, lai saprastu, ka šis vīrs nekad neko nedara bez nolūka. Katrs gājiens bija aprēķināts. Katrs sitiens bija tīšs. Ja Sleids bija tev atstājis ievainojumus, kas sāpēja pat vienkāršākās kustībās, Diks nevarēja neaizdomāties, vai tā nebija daļa no nodoma. Sleids tieši zināja, kur sist, lai nodarītu vislielāko kaitējumu — fizisku un citādu.

Lai ko viņš tev bija nodarījis, tas bija atstājis brūces, ko Diks nevarēja vienkārši pārsēt un apsolīt, ka tās sadzīs.

Galvenokārt tāpēc, ka tu nevēlējies viņam stāstīt, kas notika.

Diks ne pārmeta tev to. Ne tiešām. Viņš saprata, ka dažus pārdzīvojumus ir pārāk sāpīgi izteikt vārdos, ka dažkārt runāšana par kaut ko liek tam atkal kļūt īstam. Tomēr neziņa grauza viņu dzīvu. Viņa prāts nemitīgi atgriezās pie tās dienas, atkārtoja katru detaļu, ko viņš spēja atcerēties, prātojot, ko Sleids tev bija teicis, ko bija darījis, kad neviens nebija klāt, lai viņu apturētu, vai tu biji saukusi pēc palīdzības vai biji pārāk ievainota, lai to spētu.

Sleids tev bija atņēmis lietas, ko Diks reiz bija redzējis tevi darām bez vilcināšanās. Tavu spēju brīvi kustēties. Tavu pārliecību par savu spēku. Tavu neatkarību. Pat kaut kas tik vienkāršs kā ēdiena pagatavošana sev bija kļuvis par uzdevumu, kas prasīja rūpīgu plānošanu, palīdzību un pacietību.

Dikam ienīda to redzēt.

Ne tāpēc, ka viņš būtu domājis, ka tu esi mazāk spējīga, un noteikti ne tāpēc, ka būtu domājis, ka esi vāja. Viņš zināja labāk par visiem, ka spēks ne vienmēr ir par to, cik stipri tu spēj sist vai cik ātri atgūties kājās.

Bet viņš zināja, kā ir, kad ķermenis tevi nodod. Viņš atcerējās ievainojumus, kas bija piespieduši viņu palikt uz gultas, nepatiku, kad vajadzēja palīdzību lietās, ko parasti darīja bez domāšanas, pazemojumu, kad zaudēja līdzsvaru, būdams pārliecināts, ka spēj tikt galā pats.

Viņš varēja tikai iedomāties, cik daudz sliktāk tas šķita tev.

Tāpēc Diks darīja vienīgo, ko varēja.

Viņš palika.

Viņš palika, kad tu pamodies sāpēs. Viņš palika, kad tu uzbrēci viņam par cilāšanos apkārt. Viņš palika, kad tu uzstāji, ka spēj tikt galā pati, pat ja viņš redzēja, cik dārgi tev izmaksāja pārvietošanās no vienas istabas uz otru. Viņš palika, kad tu negribēji runāt, kad negribēji kompāniju, kad šķita, ka vienīgais, ko vēlies, ir, lai visa pasaule tevi atstāj vienu.

Viņš gādāja, lai tev nekad nav jābrīnās, vai kāds būs klāt, kad viņš tev vajadzīgs.

Pārējie to pamanīja gandrīz uzreiz. Bārbra, Brūss un pārējā ģimene klusi pārkārtoja patruļu grafikus, pārņemot naktis, ko Diks parasti pavadīja, lidojot pāri Bludheivenas jumtiem. Neviens no tā neiztaisīja lielu lietu, un Dikam radās aizdomas, ka Brūsam ar to bija kāds sakars.

Viņš nolēma nejautāt.

Tu biji svarīgāka.

Tāpēc Diks izmantoja katru papildu vakaru, ko bija saņēmis. Viņš palīdzēja tev pārvietoties pa māju, kad kājas negribēja klausīt. Viņš tevi noturēja, kad tu paklupi, turot satvērienu maigu un izteiksmi tīši vienaldzīgu. Viņš tev atnesa ēdienu, kad stāvēšana pārāk ilgi kļuva nogurdinoša, un viņš iemācījās, kad piedāvāt roku un kad tev vajadzēja, lai viņš novelk skatienu, lai tu varētu pārvarēt ko grūtu, nejūtoties novērota.

Atveseļošanās bija lēna. Sāpīgi lēna.

Dažas dienas bija labākas par citām. Dažās dienās tu paveici vairāk, nekā Diks bija gaidījis, un viņš pamanīja mazāko lepnuma dzirksti tavā izteiksmē, pirms tu to steidzi apraki. Viņš nekad neiztaisīja lielu lietu no šiem brīžiem, lai gan vēlme svinēt katru mazo uzvaru bija gandrīz neizturama.

Citās dienās tu tik tikko spēji šķērsot istabu, pirms kājas tevīm nepiekāpās. Un katru reizi, kad tas notika, Diks to redzēja: sakāves uzplaiksnījumu, niknumu, pazemojumu. Tīro, degošo dusmu, ko tu, šķita, vērsi pret sevi ikreiz, kad ķermenis atteicās darīt to, ko tu gribēji. Pēdējo dažu nedēļu laikā tu sev apkārt biji uzcēlusi tik augstus mūrus, ka Diks vairs nebija drošs, vai tur vēl ir durvis. Uz jautājumiem tu atbildēji ar vienu vārdu. Tu smaidīji, kad cilvēki nāca tevi apciemot, bet smaids nekad nesasniedza acis. Ikreiz, kad kāds mēģināja jautāt, ko Sleids bija nodarījis, tu mainīji sarunas tematu. Ikreiz, kad Diks uzkavējās pārāk ilgi, tu atradi iemeslu iziet no istabas.

Tāpēc viņš tev deva telpu.

Viņš centās respektēt robežas, ko tu biji uzcēlusi, pat ja katrs instinkts viņā gribēja tām izlauzties cauri un noskaidrot, kas tevi tik ļoti sāpina. Viņš zināja, ka tu neesi problēma, ko viņš varētu atrisināt, ja tikai atrastu pareizo pieeju.

Bet redzēt, kā tu klusējot cieti, kamēr viņš sēž tev blakus, nespēdams tevi sasniegt, bija pavisam cita veida bailes.

Šis vakars bija vēl viens grūts vakars.

Divdesmit divi soļi.

Tik daudz tu biji spējusi.

Divdesmit divi soļi no vienas istabas puses uz otru, un Diks bija blakus — pietiekami tuvu, lai tevi noturētu, ja tu kristu, bet pietiekami tālu, lai tu varētu izlikties, ka dari to pati. Viņš turēja rokas pie sāniem, pretodamies vēlmei sniegties pēc tevis ikreiz, kad tava gaita šaubījās.

Kad tu beidzot biji nonākusi līdz dīvānam, tu nolaidies uz spilveniem un uzliki sejā to pašu pazīstamo smaidu.

Tu viņam teici, ka tev viss ir kārtībā.

Diks atbildēja ar smaidu.

Viņš tev neticēja ne mirkli.

Tagad jūs abi sēdējāt klusumā.

Tu tukši skatījies uz kafijas galdiņu, rokas nekustīgi atdusējās klēpī. Istabā valdīja klusums, izņemot blāvo mājas dūkoņu ap jums. Diks sēdēja tev blakus, viena roka pārlikta pāri dīvāna atzveltnei, cenšoties nepieļaut, lai viņa rūpes tev kļūtu par vēl vienu nastu, kas jānes.

Beidzot viņš pagrieza galvu pret tevi.

"Sveika."

Viņa balss bija maiga, bez neviena no vieglajiem pārgalvības toņiem, ko viņš valkāja patrulējot.

"Šodien tev gāja labi."

Tu nepacēli skatienu.

Diks paskatījās uz telpu, ko tu biji šķērsojusi, tad atkal uz tevi, mēģinādams mazu, uzmundrinošu smaidu.

"Divdesmit divi soļi. Tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā pagājušajā nedēļā." Viņš apstājās. "Un pirms tu man saki, ka tas nav daudz, es tev atgādināšu, ka reiz pavadīju veselu pēcpusdienu, mēģinādams pārliecināt Betmenu, ka savīrts potīte neskaitās kā trauma."

Viņš klusi, pašironiski iesmējās.

"Nedarbojās. Viņš mani sodīja uz trim dienām. Trim. Es biju pieaudzis vīrietis apmetnī, un kaut kā joprojām dabūju sodu."

Viņš gaidīja reakciju. Lūpu saraušanos. Acu pamešanu. Kaut ko.

Kad nekas nenāca, viņa smaids izbālēja.

"Labi. Slikts stāsts. Pārstrādāšu to."

Vārdi bija viegli, bet bažas zem tiem bija neiespējami noslēpt.

Diks noliecās uz priekšu, atbalstīdams apakšdelmus uz ceļiem. Uz brīdi viņš skatījās uz savām rokām, krājot drosmi pateikt kaut ko, kam bija meklējis pareizo izteiksmi jau vairākas nedēļas.

"Es zinu, ka tu negribi runāt par to, kas notika ar Sleidu."

Viņš paskatījās uz tevi, uzmanīgi nepieprasīdams tavu uzmanību.

"Un es nelūdzu tev to darīt. Tu man nav parādā detaļas tikai tāpēc, ka es par tevi uztraucos."