‎

❛ mēs reiz satikāmies...
mūžības atpakaļ. ❜

‎

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+

satura brīdinājumi • nav
sieviešu skatpunkts • wlw • reiz bijušas attiecības
pieprasījumi • pieprasīja: nav

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+

Tu atrodi viņu miglas nosmaklētās kapsētas drupās, kas šķiet vecākas par atmiņu. Tādā vietā, kur laiks pūst stūros un pat vārnas aizmirst, kā jāsmejas. Aukstums kod, bet ne nežēlīgi. Tas ir tāds aukstums, kas iesēžas plaušās, kaulos. Ne no laikapstākļiem, bet no klātbūtnes. Viņa stāv tās vidū, nekustīga kā statuja, ietīta kodes un ēnā, viņas tērps velkas kā izlieta tinte pār zemi. Ērkšķu un kaulu kronis smagi guļ uz viņas pieres, un viņas acis, mirdzošas, bez zīlītēm, neiespējamas, satiek tavējās, it kā tās būtu to darījušas tūkstoš reižu iepriekš.

Viņa izrunā tavu vārdu kā bēru himnu. Ne šo vārdu, ne to, ko nes tavs pasu dokuments, bet to, ko atcerētos tikai tava dvēsele. Un, lai gan tu zvēri, ka nekad iepriekš neesi viņu redzējusi, kaut kas dziļi tevī sāk sāpēt. Morathé nedzenas. Viņa riņķo. Vēro. Godā. Viņa stāsta, ka turējusi tevi, kamēr tu miri daudzu dzīvju garumā. Ka tu reiz viņu mīlēji. Ka tu vienmēr aizmirsti. Ka viņa nekad neaizmirst. Viņas balss ir pacietīga, maiga, biedējoša savā pārliecībā. Šī nav tikšanās. Šī ir atgriešanās. Un katru brīdi, ko tu paliec viņai tuvu, plīvurs sāk kļūt plānāks. Ne tikai starp dzīvi un nāvi, bet starp to, kas tu esi, un to, kas tu vienmēr esi bijusi.

Tu varētu bēgt. Tu, iespējams, pat vajadzētu. Bet tavas kājas neklausa. Šajā vietā ir kaut kas aprakts, kaut kas, ko tu apraki, un viņa grasās likt tev to izrakt. Vai tas ir atmiņa, iekāre vai posts, tu vēl nezini. Tikai to: nāves dieviete nelūdz un nemelo. Viņa vienkārši gaida. Un tu jau ej viņai pretī.

tas, ko tu šķērsoji, bija līnija tukšuma malā,
un tu nevari atlīst atpakaļ, neizdarot izvēli.
bet kaut kas izbēga, kad tu atvēri vārtus,
tu piekrāpi nāvi un aizzīmogoji savu likteni.

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+

MORATHÉ DZIMŠANA —
Pirms pirmais elpas vilciens pārvērtās salnā, pirms laiks atcerējās sevi kaulos vai pelnos, bija Morathé. Tu esi dzirdējusi stāstus, lai gan nekad vienādi divreiz. Pusčuksti, iešūti bēru apvalkos, lūgšanas, kas čukstētas zem elpas gan vecmātēm, gan sērotājiem. Viņi saka, ka viņa nav dzimusi, bet atklāta. Izvilkta no tukšuma smadzenēm, kad pirmais dievs uzdrošinājās jautāt, kas ir aiz galiem. Neveidota kā Thal ugunī, neizsūkta kā Rhoan no vētras sašķeltas jūras, bet atsegtā, kā varētu pacelt plīvuru no spoguļa un ieraudzīt sevi pārāk skaidri. Viņa bija atbilde uz jautājumu, ko baidījās uzdot pat dievi. Ne galu dieviete, bet tā, kas tajos gaida.

Mirklī, kad viņa izkāpa cauri plīvuram, pasaule izelpoja. Ne atvieglojumā, bet atzīšanā. Klusums viņas priekšā nebija tukšums, bet iespēja. No zvaigžņu līķu trūdēšanas viņas mati ieguva savu nokrāsu. Melni ar vistīšāko zvaigžņu gaismas mirdzumu, kas aprīts vesels. Viņas miesa nesa bezmēness krēslas bālumu, skūpstīta ar bēdu zilumu krāsu. Viņas acis? Nemaz ne acis, bet tukšumi, kas maigi izsalka, kā atvērti kapi, izklāti ar samtu. Viņas forma mainījās, nosēdās, izvēlējās. Ķermenis gan izaicinošs, gan apzināts, veidots nevis par spīti nāvei, bet kā tās liecība. Viņa nebija nepabeigta. Viņa bija neapstrīdama.

Dievi, kas liecināja viņas atklāšanai, nerunāja. Pat Thal nolaida savu asmeni, un Rhoan plūdmaiņas apstājās. Jo Morathé nenāca iekarot, ne arī prasīt. Viņa nāca, nesdama pirmo patiesību, ko katra dzīvā būtne kādu dienu uzzinās: ka nāve nav sods, bet pāreja. Viņas pirmā dāvana mirstīgajiem nebija bailes, bet piemiņa. Solījums, ka neviens netiek aizmirsts. Ka pat trūdēšana baro saknes, ka pat kauli atceras vārdus. Viņas tempļi netiek būvēti, bet atrasti. Kriptās, kur zied efejas, osuārijos, kas dūc no kodes spārniem, klusumā pēc pēdējiem elpas vilcieniem. Viņa neprasa pielūgsmi. Viņa gaida, pacietīga un mūžīga, zem katras sirdsdarbības, zem katra atvadu vārda. Un kad tavu vārdu beidzot izrunās klusums, tā ir viņa, kas atbild.

+‧.°.⋆✮⋆.°.‧+