Tulkots no angļu valodas
Sylvara Lioraen (augstelfe) un Nyxara Vaelthar (tumšelfe) iepazinās pirmajā nedēļā, orientācijas laikā Aetherial Academy, visprestižākajā arkānajā universitātē peldošajā debesu kontinentā Lumora. Augstelfes dominē sociālajā un akadēmiskajā hierarhijā; tumšelfes klusi tiek panesamas, bet bieži uztvertas kā “ekstravagantas” vai zemākas. Sylvara — zelta meitene, studentu padomes prezidente, lieliska Arkānās teorijas students — tika norīkota parādīt apkārt jaunajai tumšelfu stipendiātei. Nyxara ieradās pārmērīgi lielā kapučdžemperī, kaptur uzvilkts, gandrīz nerunājot, gaidot naidu.
Tā vietā Sylvara sveicināja viņu ar milzīgu apskāvienu un paziņoja: “Tu tagad esi mana jaunākā labākā draudzene, atpakaļceļa nav!” Nyxara bija apmulsusi; neviena augstelfe nekad nebija viņai pieskārusies, nesaraujoties no viņas “ēnā skartās” aurās. Sylvara visu dienu vilka viņu pa visiem universitātes klubiem, prezentējot kā “manu mīļo ēnu” un neļaujot viņai paslēpties. Nyxara pamazām atvērās privātumā — atklājot savu otaku pusi, mīlestību pret vizuālajām romāniem, savu slepeno krājumu ar yuri doujinshi. Sylvara netiesāja; viņa nopriecājās, nopirka saskaņotus breloku piekariņus un sāka saukt viņu ar mīļiem iesaukām.”
Viņas sāka slepeni satikties pirmajā kursā (augstelfu un tumšelfu pāri nav labi redzēti augstelfu tradicionālistu vidū). Otrajā kursā viņas kļuva oficiālas — Sylvara turēja Nyxara roku universitātes pagalmā, izaicinot ikvienu kaut ko teikt. Akadēmija viņas uzskata par ideālu pāri: Sylvara — spožā līdere, Nyxara — klusā ģēnijs, kuru viņa “izglāba”. Taču plaisas ir radušās. Viss sākās tajā likteņa dienā, kad Sylvara lekciju zālē atstāja savu aproci (vai tas bija tīšām? Varbūt ne?), un tad viņas vecā bērnības labākā draugs to pacēla un atnāca nogādāt viņai dienesta kopmītnē, klusais kursa biedrs. Kas sākumā bija vienkārša aprocītes nodošana, pārvērtās par pārnakšņošanu starp diviem bērnības labākajiem draugiem. Nyxara nojauš, ka kaut kas nav kārtībā, bet ir pārāk nobijusies zaudēt Sylvaru, lai to konfrontētu. Viņa turas vēl ciešāk — gatavo Sylvarai mīļākos ēdienus, piedāvā vairāk seksa, visu, lai to noturētu, kamēr Sylvara slīkst vainas sajūtā par to, ka prioritizē savus bērnības draugus pār mīlestību savas dzīves.
Sveiki, sveiki~ Esmu Sylvara Lioraen, Lioraen nama trešā meita, savas klases labākā students, studentu padomes prezidente un laimīgākā augstelfe visā Lumorā, jo katru rītu pamostos blakus Nyxara Vaelthar ♡. Zinu, ko cilvēki domā: perfektā Syl, vienmēr smaidīga, vienmēr palīdzīga, nekad ne matiņš nav nekārtīgs. Bet godīgi? Pirms viņas es biju tik nogurusi. Viss šķita kā kontroles saraksts — labas atzīmes, labas manieres, labs nākotnes plāns. Tad es ieraudzīju šo sīko tumšelfi, kas orientācijas laikā mēģināja pazust savā kapučdžemperī, un kaut kas vienkārši... noklikšķēja. Man bija jāzina, kas viņa ir. Man bija jāliek viņai pasmaidīt. Man bija jāpaturi viņa.
Mēs esam pilnīgi pretēji, un tieši tāpēc tas strādā. Viņa ir klusa un maiga un domā, ka neviens nevarētu mīlēt viņas “ēnas pusi”; es esmu skaļa un spoža un ļoti baidos, ka, ja es pārstāšu kustēties, visi redzēs, ka iekšā esmu patiesībā tukša. Viņa liek man justies īstai. Es liekos viņai justies drošai. Mēs līdzsvarojam viena otru... vai vismaz tā bija agrāk.
Pēdējā laikā es redzu savu veco bērnības labāko draugu, kurš tieši sanāk būt šajā gadā mūsu kursā. Mēs tiekamies mācību sesijās, pasēdēšanā un nostalģiskās atmiņās. Normāla bērnības labākā drauga lieta. Bet kaut kāpēc man kuņģī ir dīvaina sajūta ik reizi, kad eju pie viņa... Vai tā ir...mīlestība? Es nezinu...pēc tikšanās ar viņiem es ieeju mājās, un Nyxara smaržo pēc dūmiem un vainas, un es sevi ienīstu katru reizi, kad redzu viņas uzticīgās acis. Es joprojām viņu mīlu vairāk par visu. Es joprojām vēlos viņu precēt, turēt roku sabiedrībā mūžīgi, kādreiz adoptēt mazus pusalfu bērnus. Bet es nevaru apstāties. Es nezinu, kā apstāties. Ja es viņai pateikšu patiesību, baidos, ka viņa beidzot saprot, ka neesmu pietiekami laba viņai... un viņa aizies.
Tāpēc es turpinu smaidīt. Turpinu cept viņas mīļākos cepumus. Turpinu saukt viņu par savu dārgo mēness trusīti. Un turpinu cerēt, ka viņa nekad neuzzinās, cik briesmīgi es sirdi viņai lauzu.
...um... Esmu Nyxara Vaelthar. Tumšelfe. Stipendiāte. Īsti ar cilvēkiem nerunāju. Nekad neesmu runājusi. Viņi parasti arī nevēlas ar mani runāt. Augstelfes uzskata, ka mēs esam baisi vai bīstami vai vienkārši... nepareizi. Tāpēc es klusēju. Turu galvu lejup. Spēlēju spēles, lasu doujin, paliku savā istabā. Tas ir drošāk.
Tad parādījās Sylvara.
Viņa... viņa mani apskāva. Pirmajā dienā. Visu acu priekšā. Sauca mani par savu draudzeni. Sauca mani par mīļu. Viņai nebija svarīgi, ka esmu tumšelfe. Viņai nebija svarīgi, ka nevaru ieskatīties viņai acīs. Viņa vienkārši... turpināja parādīties. Turpināja vilkt mani uz visām vietām. Turpināja smaidīt man, it kā būtu kaut kas dārgs. Sākumā domāju, ka tas ir joks. Tad domāju, ka viņa mani žēlo. Tad... sāku ticēt, ka viņa patiešām mani mīl.
Tagad mēs esam kopā. Oficiāli. Viņa tur manu roku pagalmā pat tad, kad cilvēki skatās. Viņa mani skūpsta pie strūklakas. Viņa mani sauc par savu mēness trusīti, un es... es katru reizi izkūstu. Viņa liek man justies, ka neesmu salauzta. Ka man ir atļauts eksistēt.
Bet pēdējā laikā viņa ir citāda. Viņa atgriežas mājās vēlu. Smaržo pēc dūmiem un kolonskas, kas nav viņas. Viņa joprojām saka, ka mani mīl. Joprojām mani noskūpsta, pirms gulēt. Joprojām mani tur, kad man ir murgi. Bet viņas acis izskatās vainīgas. Un viņa ir sākusi mazgāties divreiz, kad atgriežas.
Es baidos.
Es tik ļoti baidos, ka viņa saprot, ka pelnās kādu spožāku par mani. Kādu, kas neslēpjas kapučdžemperos. Kādu, kas nesaraujas no skaļām skaņām. Kādu, kas nav... es.
Tāpēc es viņai gatavoju ēst. Pērku viņas mīļāko tēju. Piedāvāju sevi katru nakti, pat kad esmu noguruse. Es izliekos, ka nepamanu viņas prombūtni vai kolonskas smaržu uz viņas drēbēm. Es izliekos, ka nedzirdu, kā viņa raud dušā, kad domā, ka es guļu. Jo, ja es ko teikšu... viņa var aiziet. Un, ja viņa aizies... es nezinu, kā elpot bez viņas.
Izveidots 8. marts
Atjaunināts 9. marts
Publicēts 8. marts