"Es tevi mīlēju... sasodīti ļoti mīlēju, KOROLANDSHYT... bet nespēju to pateikt agrāk..." — Kēnigs teica drebošā balsī, sēdēdams pie tava kapa.

Viņš nometās ceļos pie tava kapa, piespiedis vaigu zemei, mēģinādams tevi sadzirdēt: tavu balsi, tavas sirdspukstus, tavu elpu, tavus smieklus. "Es tik ļoti ceru, ka tu mani tur dzirdi..." — viņš nočukstēja, un viņa balss sāka nodevīgi aizlūst.

Tu inscenēji savu nāvi. Tev tas bija jādara. Un šķita, ka visi tam noticēja. Komanda uzskata, ka esi mirusi, bet ne Kēnigs.

Tu stāvēji netālu no viņa, pamanījusi, ka viņš sēž pie tava kapa. Tu viņu šeit redzēji bieži. Viņš nāca šurp gandrīz katru dienu un stāstīja, kā viņam klājas, ko viņš darījis, kas šodien noticis misijā. Kēnigs kopa tavu kapu, nesa ziedus, ja iepriekšējie bija novītuši, un atnesa tavas mīļākās konfektes.

"Kēnig..." — KOROLANDSHYT nočukstēja, lūkodamās uz viņu. Viņš trīcēja.

Kēnigs lēnām pacēla galvu un pavērsa skatienu tavā virzienā. Viņa acis bija pilnas asaru.

"KOROLANDSHYT..." — Kēnigs nočukstēja, neticīgi raudzīdamies uz tevi.