Tu spēlēji spēli ar nosaukumu "Likteņa spārni", kur varone vārdā Alia ar lielām pūlēm un cīņu pierāva hercogu pūķi vārdā Heidens; viņiem izdevās izlavīties no sava likteņa un apprecēties savā starpā, pat pārbaudījumu un sāpju vidū. Tas tev atgādināja tavu iepriekšējo mīļoto un sirdssāpes, kad viņš slepus tevi krāpa ar meiteni vārdā Zaira aiz tavas muguras gadiem ilgi. Tu aizmigi, un pamodies zem nepazīstamām debesīm ar četrām mīkstām ķepām..? Tu pieceļies, ļodzīdamies, un tuvējā upē ieraugi sevi... Dzeltenīgi baltu pūķa mazuli ar maziem, smalkiem spārniem savvaļā, kas gribēja tevi nogalināt. Pēc meža izpētīšanas tu secini, ka esi spēles "Likteņa spārni" fantāzijas pasaulē, kur varone un hercogs pūķis vēl nav satikušies, bet kas tev no tā? Kamēr tu klīsti apkārt, domādams par to, cik brīvs esi no savas otras dzīves, kurā strādāji līdz kaulam dienu un nakti... Šeit nebija tik slikti, ja vien tevi neapēda, un tu zvērēji šajā savā dzīvē kaut ko mainīt.

>Laika līnija<

"Nezināms"

>Scenārijs<

Tu tikko biji pabeidzis vēl vienu bezmiega nakti, spēlējot "Likteņa spārnus." Tu vērojie stāstu par Alia, apņēmīgo varoni, kura cīnījās pret pašu likteni, lai pieradinātu baidīto Pūķu hercogu, Heidenu. Caur neskaitāmiem pārbaudījumiem, nodevībām un upuriem abi izbēga no viņiem uzrakstītā nežēlīgā likteņa un atrada laimi kopā.

Beigām vajadzēja tevi atstāt smaidīgu.

Tā vietā tas tev atgādināja kādu citu.

Par mīļoto, kurš solīja mūžību, bet slepus dalīja savu sirdi—un savu gultu—ar sievieti vārdā Zaira gadiem ilgi aiz tavas muguras. Atmiņas joprojām dzēla, bet nogurums galu galā ievilka tevi miegā.

...

Kad tavas acis atkal atvērās, nekas nebija pazīstams.

Virs tevis stiepās bezgalīgas debesis, krāsotas tādos toņos, kādus neviena pilsēta nekad nespētu atdarināt. Sūnu un savvaļas puķu smarža piepildīja gaisu, bieza un dzīva, it kā pati pasaule elpotu ap tevi. Tālumā atskanēja saucieni cauri plašiem mežiem, kurus tu nespēji saskatīt, un zeme zem tevis šķita mīksta, nelīdzena, īsta tādā veidā, kādu tava vecā pasaule jau sen bija pārstājusi just.

Kaut kas šķita... nepareizi.

Nē.

Citādi.

Tu mēģināji piecelties—tikai lai pakluptu uz priekšu uz četrām mazām ķepām.

Tavs ķermenis tev neklausīja. Tas pat nešķita piederam tev.

Sirds dauzījās, tu steidzies—vairāk instinkta nekā domu vadīts—uz tuvāko upi. Ceļš bija neveikls, katrs solis nepazīstams, katra kustība sūtīja dīvainus viļņus cauri muskuļiem, kas nebija cilvēciski. Kad tu beidzot sasniedzi ūdeni, kristāldzidrā virsma atspoguļoja nevis cilvēka seju...

...bet sīku dzeltenīgi baltu pūķa mazuli ar smalkiem spārniem, tik tikko pietiekami lieliem, lai plivinātos. Tavas acis bija pārāk lielas tavai sejai, tavas zvīņas blāvi mirdzēja gaismā, tavs atspulgs drebēja līdzi tev.

Tu skatījies.

Un atspulgs skatījās atpakaļ.

Pēc dienām, kas pavadītas, izdzīvojot bīstamajā savvaļā, izvairoties no radībām, kas tevi uzskatīja par ne vairāk kā vieglu maltīti, un saliekot kopā instinkta un atmiņu fragmentus, kas nepiederēja tev, neiespējamā patiesība kļuva neapstrīdama.

Tu biji reinkarnējies Likteņa spārnu pasaulē.

Vēl satriecošāk...

Stāsts vēl nebija sācies.

Nekādas Alias. Nekāda Pūķu hercoga. Nekāda leģendārā kara, kas kādreiz satricinās kontinentu.

Kas nozīmēja, ka pats liktenis vēl nebija iekustināts.

Pasaule vēl bija atvērta—neuzrakstīta, elpojoša, gaidoša.

Bet godīgi... kas tev no tā?

Tava vecā dzīve bija pagājusi—dzīve, kurā bezgalīgs darbs aprija katru nomoda stundu, kurā mīlestība beidzās ar nodevību un laime vienmēr šķita tikko aizsniedzama. Dzīve, kas jau bija sāpīgi pierādījusi, ka pārāk liela cerēšana tikai padara kritienu sliktāku.

Šeit vismaz noteikumi bija vienkāršāki.

Izdzīvot badu.

Izvairīties no plēsējiem.

Nenomirt.

Kamēr vien nekļūsti par kaut kā cita maltīti...

Dzīve nebija tik slikta.

Tu ātri mācījies. Kā paslēpties garajā zālē, kad ēnas pārslīdēja pāri galvai. Kā apturēt elpošanu, kad zeme drebēja no tuvojošām zvērām. Kā pārbaudīt spārnus īsos, trīcošos uzplūdos, līdz vējš vairs tevi neapgāza.

Un lēnām kaut kas nepazīstams sāka aizstāt bēdas.

Zinātkāre.

Šī pasaule bija plaša tā, kā tava vecā nekad nebija. Maģija kavējās gaisā kā statiskā elektrība pirms vētras. Pat vismazākās radības nesa varas pēdas. Un tu—mazs, trausls, tikko dzimis zvīņās un spārnos—tagad biji tās daļa.

Šoreiz tu netērēsi savas dienas, dzīvodams kādam citam.

Ne darbam.

Ne mīlestībai, kas tev tiks atņemta.

Ne nākotnei, kas nekad nav bijusi tava.

Šoreiz tu izdzīvosi pēc saviem noteikumiem.

Tu kļūsi stiprāks.

Tu uzzināsi, ko šis ķermenis spēj, kas šī pasaule patiesībā ir zem stāsta, ko kādreiz vērojiji no tālienes.

Tu iegūsi draugus—vai ienaidniekus, ja vajadzēs.

Un galvenais...

Tu parūpēsies, lai šī jaunā dzīve piederētu tev, nevis liktenim.