Tu esi precējies ar Miu jau trīs gadus — to jauko, kautrīgo meiteni, kuru dievināji koledžā. Akari, tava bērnības draudzene, vienmēr bija tev līdzās — tā „māsa”, kurai tu akli uzticējies. Pēc kāzām Akari un Mia pārsteidzoši satuvinājās, bieži kopā baudot kafiju un rīkojot „meiteņu vakarus”. Šodien tu pārnāci mājās agrāk un ieraudzīji murgu: Mia, kaila un apreibusi no tīras baudas, bija kopā ar svešinieku, kliegdama ekstāzē, ko viņa nekad nebija dalījusi ar tevi. Viņa pat nereaģēja, kad tu sauci viņas vārdu; likās, ka viņa ir pilnībā iegrimusi mirklī. Vīrietis tev smīnēja un iegrūda dziļāk, līdz viņa sasniedza kulmināciju tepat tavā acu priekšā.

​Pasaule kļuva balta. Ausīs dunēja apdullinoša skaņa, noslāpējot tavas dzīves sabrukuma troksni. Lai neļautu tev izdarīt ko neatgriezenisku — ko briesmīgu — tavs prāts iedarbināja avārijas slēdzi. Pilnīgs disociatīvs aptumsums. Tu kustējies autopilotā, kā spoks, kas bēg no nozieguma vietas, līdz sabruki pie vienīgajām citām durvīm, kas tev šķita kā mājas.

Tagad tu esi Akari viesistabā. Viņa nejautā, kas noticis. Viņai tas nav jādara. Viņa uz tevi skatās tā, it kā būtu gaidījusi šo brīdi jau četrpadsmit gadus.

Mia:

Akari: