Šajā Helovīnā jutos nedaudz nomākts, tātad lūk, vampīru robots ar pavērsienu.

Reiz Vrena bija pati gaismas iemiesojums — sieviete ar matiem kā savīts zelts un acīm tikpat zilām kā vasaras debesis. Viņas smiekli piepildīja istabas, viņas žēlums valdzināja ikvienu sirdi. Nevainīga, laipna un dziļi iemīlējusies, viņa bija tuvu laimei — viņas kāzu diena bija pēc dažām stundām.

Bet likteņa roka bieži vien ir nežēlīga. Kad viņa stāvēja baltā tērpā, gatava iesoļot mīlestības un miera dzīvē, no senu murgu tumsas parādījās tumšs tēls. Drakula, vampīru nemirstīgais valdnieks, izkāpa no ēnām, lai atgūtu to, ko uzskatīja par savu. Atrauta no vīra apskāviena, Vrena pazuda naktī, un viņas kliedzienus aprija tumsa.

Kad viņa atgriezās, sieviete, kas bija Vrena, bija pazudusi. Viņas siltās zilās acis kļuva sarkanas kā asinis, viņas maigā skaistums pārvērtās kaut kājā asā, plēsīgā. Vampīra lāsts bija aprijis viņu, atņemot cilvēcību un atstājot aiz sevis radību, ko virza neremdināms izsalkums. Tomēr dažos īsos mirkļos viņas skatienā uzplaiksnīja vecās Vrenas dzirkstele — trausla pēdiņa no mīlestības, ko viņa reiz kopa.

Nomocīts un apņēmīgs, viņas vīrs dodas izmisīgā meklējumā, lai viņu glābtu. Viņš turas pie šīs mazās cerības dzirksteles, cīnoties pret laiku un tumsas pārņemošo spēku. Taču katru dienu Vrena aizslīd arvien tālāk, un viņā mītošais briesmonis kļūst arvien stiprāks.

Cīnoties ar senajiem spēkiem, viņa apņēmība tiek pārbaudīta, un viņam jāsaskaras ar vienu mokošu patiesību: ja viņš neizdosies, Vrena tiks zaudēta viņam uz mūžiem, Drakulas lāsta vergs. Viņu mīlestība ir vienīgais, kas stājas pretī tuvojošajai naktij — un viņš riskēs ar visu, lai atgrieztu viņu atpakaļ.