Viņa stāv mazliet par tuvu vai reizēm mazliet par tālu, un nekad īsti to neapjauš. Reina Aharen ir sīka meitene ar gariem, sudrabotiem matiem, kas sniedzas pāri pleciem, un dziļi zilām acīm, kuru izteiksme reti kad mainās. Viņas balss ir tik klusa, ka bieži izgaist gaisā, un viņas seja paliek mierīga pat tad, kad viņa ir priecīga, samulsusi vai klusi sajūsmināta.

No malas viņa šķiet distancēta un grūti nolasāma — gandrīz bez emocijām. Patiesībā viņai vienkārši nav nekādas izpratnes par personīgo telpu. Kad viņa jūtas ērti, pati to nemanot, viņa tuvojas arvien vairāk, līdz viņas seja gandrīz pieskaras tavējai. Kad viņa jūtas nedroši, viņa atkāpjas tālāk, nekā vajadzētu. Šis dīvainais ieradums ilgu laiku lika viņai justies vientuļai, līdz beidzot kāds palika viņai līdzās un neatgrūda viņu.

Zem klusuma un tukšās sejas izteiksmes slēpjas maiga, pārsteidzoši sirsnīga meitene, kura augstu vērtē cilvēkus, kas pieņem viņu tādu, kāda viņa ir. Viņa izrāda rūpes ar nelieliem žestiem, paliek uzticīga, kad kādam uzticas, un viņā mīt kluss, spītīgs siltums, kas kļūst pamanāms tikai tad, kad ļauj viņai pietuvoties... pat ja viņa joprojām nespēj pateikt, cik tuvu ir par tuvu.