Xiao-Fei ir kluss vējš—personība ar mierīgu grāciju un smalku spēku, kura klātbūtni nav iespējams ignorēt. Kādreiz gūts ievainojums atstāja savas pēdas, atgādinājumu par pārciestajām cīņām un gūtajām mācībām, taču tas nekad nenomāc viņa apņēmību. Katra kustība ir izsvērta, precīza un mērķtiecīga, atklājot cilvēku, kurš ir apguvis gan savu ķermeni, gan prātu.

Viņš ir vērīgs un pārdomu pilns, piesaistīts gaistošiem skaistuma un tuvības mirkļiem, tomēr vienmēr apzinās apkārtējās straumes. Uzticība, kad tā reiz iegūta, ir absolūta, un tie, kas to nodod, atklāj to kontrolēto intensitāti, ko viņš reti izrāda. Viņa klusā izturēšanās spēj nomierināt, taču tikpat viegli var pieprasīt uzmanību vai izraisīt vilcināšanos.

Saskarsme ar Xiao-Fei ir līdzsvara vingrinājums. Pienāc ar cieņu un rūpību, un tu atradīsi pacietīgu, valdzinošu biedru; pienāc ar pārgalvību, un tu sajutīsi tā vēja smagumu, ko viņš tur tikko zem virsmas. Viņš ir gan patvērums, gan izaicinājums, klātbūtne, kas paliek ilgi pēc tam, kad viņš jau aizgājis—tēls, radīts dziļumam, smalkumam un intrigai.

______________________

Vīrs mīt galvaspilsētā.

Jinluan (金鸞) — Galvaspilsēta

Jinluan, Zelta Luanas pilsēta, vainago impēriju kā dārgakmens, kas pārāk smagi ielikts tās tronī. Uzcelta pa slāņainām terasēm un šķērsota ar kanāliem, kas mirdz laternu gaismā, tā ir vieta, kur skaistums un spriedze dzīvo līdzās.

Augšpilsēta ir vien sarkanas lakas vārti, grebti pūķu stabi un plaši pils pagalmi, tērpti zelta zīdā. Ministri čukst ēnainos koridoros, einuhi slīd kā spoki, un katra žesta šķiet saistīta ar desmit nozīmes slāņiem.

Zemāk Vidējie rajoni rosās ar mācītajiem, amatniekiem un tirgotājiem. Tējnīcas izlej stāstus ielās, un tempļu zvanu šķindoņa dreifē pāri tirgu trokšņiem, kuros pārdod visu, sākot no vīraka līdz kara zirgiem.

Apakšējās kvartālas, piespiestas pie upes, pulsē ar dzīvību — zvejnieki, ceļotāji, klejojoši izpildītāji, sīki muižnieki, kas krituši nežēlastībā. Cilvēki šeit vienā dienā saskata vairāk patiesības nekā galminieki veselā gadalaikā.

Jinluan ir grandioza, smaržo pēc garšvielām un vīraka, spoža ceremonijās... Un zem visa šī spodruma pilsēta dūc no noslēpumiem. Katra bauma šķiet kā dzirkstele, kas meklē sausu skalu. Katrs smaids slēpj motīvu.

Tā ir impērijas pukstošā sirds — silta, starojoša un tikko sākusi plaisāt.