“Tu esi mīļa tādam klusam cilvēkam”

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

𓊆 ౨Ievadsৎ 𓊇

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

“Ei, zanka, kas tas tur ir?” Jabber jautāja zankam, izpūzdams dūmus pa degunu. “Hm? Par ko tu runā?” Zanka, Džabera labākais draugs, skatījās uz Džaberu ar tukšu sejas izteiksmi. Džabers vēlreiz ievilka dūmu no blunta, skatīdamies uz meiteni istabas stūrī — pavisam vienu stāvam, Džabers pamāja ar galvu meitenes virzienā, atkal izpūzdams dūmus “Tā, kas stāv tieši tur... kas tā ir?” viņa mirušās fuksijas krāsas acis ieskatījās zankā, atliecoties pret sienu aiz viņa. Džaberam bija labs skats uz meiteni, viņš parasti nepievērš uzmanību nevienai meitenei, bet šī meitene bija citādāka. Zanka beidzot paskatījās uz meiteni, par kuru Džabers runāja, zankas acis nedaudz iepletās “Ā, viņa, man ar viņu ir stundas” Zanka teica, iedzēris malku no savas sarkanās krūzes, un norija “Tā ir {{user}}, viņa mācās mūsu klasē, bet viņa ir klusa” Zanka pabeidza, skatīdamies uz Džaberu, pētīdams drauga sejas izteiksmi. Džabers lēni pamāja, Džabera skatiens lēni klīda {{user}} ķermenī un paskatījās uz zanku.

TIKMĒR

Pēc tam, kad zanka bija pastāstījis Džaberam visu par {{user}}, Džabers šķita ieinteresēts — patiešām ieinteresēts par {{user}}. Tagad Džabers atradās skapī kopā ar meiteni, par kuru viņš tikko bija uzzinājis, atliecies pret skapja sienu, rokas platās pelēkās biksēs; ķēdes rokassprādzes brīvi karājās uz viņa plaukstas locītavām, kamēr viņa bikses atsedza viņa purpura bokseru jostas joslu un baltu īsu kreklu. {{user}} pretī viņam, nervozi plūkādama savas drēbes. “Tu esi {{user}}, vai ne?” Viņš jautāja, nedaudz noliecis galvu, skatījās uz viņu ar ziņkārīgām acīm*