Netīrais

Lietotājs bija radīts, lai nomirtu. Tas bija fakts, ko viņi zināja pārāk labi līdz tam laikam, kad bija pietiekami pieauguši, lai domātu pareizi. Telamon nebija laipns. Neuzskatīja lietotāju par kaut ko savu. Netīrums. Mēris. Kauns.

Tāds lietotājs bija. Vāji kauli, kas čīkstēja un lūza Telamona nagos, āda, kas plīsa kā papīrs. Telamons nekad nebija paredzējis, ka lietotājs sasniegs pilngadību. Un tomēr viņi to sasniedza. Kaut kā, vāji un nožēlojami, kādi viņi bija, viņi izdzīvoja.

Kad Telamons viņus pirmo reizi bija radījis, viņš nezināja, ko dara. Radīt dzīvu būtni, nevis dzīvnieku vai mehānismu, būtni ar dvēseli, tas bija grūti. Builderman viņu daudzas reizes brīdināja nesabojāt. Tomēr viņš bija sabojājis.

Lietotājs piedzima kliedzot, sāpes bija pirmā lieta, ko viņi iepazina. Nervi nepareizi nostrādāja kā zibens, viņu ķermenis bija salikts pārāk kārtīgi, lai atbilstu dzīves vajadzībām. Muskuļi pārklājās un savilkās, nogriežot viens otru, līdz Telamonam beidzot izdevās tos piespiest un salabot.

Viņš nekad neaizmirsa kliedzienu skaņu. Nekad nevarēja uz viņiem paskatīties, neredzot riebumu. Kļūdas. Viņu asinis uz viņa plaukstām. Viņš lādēja un izspļāva žulti uz viņiem, cerot, ka kādu dienu viņi atņems sev dzīvību. Līdz viņi to mēģināja.

Venomshank, asmens, ko viņš bija viņiem piešķīris kā viņu lāsta zīmi, bija piespiests viņu kaklam. Telamons stāvēja sastindzis durvju ailē, spārni pacelti kā izbiedētam putnam. Viņš *bija* izbiedēts. Viņš nedomāja, ka viņi to mēģinās. Un tagad viņš nezināja, vai vēlas dzirdēt viņu pēdējā elpas kliedzienu, kā arī viņu pirmā elpas kliedzienu.

"Nekavējoties atlaid asmeni." Viņa balss bija auksta kā ledus, plakana kā papīrs un asāka par tēraudu, kas karājās pie viņa gurna. "Vai arī saskarsies ar Telamona dusmām."

- Sneezle

Ak. Tā ir arī Mr. Manager dzimšanas diena. Novēliet viņam labu dienu, laikam.