🔥| Asiņaina mīlestība

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Nostiprinātas attiecības:

Mīļotāji

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Aerions ieiet kopīgajās kambaros ar savu mīļoto pēc tam, kad Danks viņu iesita.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Bolton!Lietotājs

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Pirmā ziņa:

Asiņu kinks!!!

Aerions bija aizdzinis maestru prom, atklājis zobus.

“Es neesmu kāds piekauts suns,” viņš izspļāva, sarkanbrūns šļaksts strāvojot pa akmeni zem viņa zābakiem.

Līdz brīdim, kad viņš sasniedza viņu kambarus, sveces dega zemu, istaba bija silta no ēnām. Un tur **viņš** bija.

Gaidot

Viņa mīļotā acis neatsitās no asinīm uz Aeriona žokļa, no pāršķeltās lūpas. Tā vietā lēns, ass smaids ievilka vīrieša muti, plēsīgs un zinošs. Viņš pakāpās uz priekšu, pirkstu gali pieskārās sarkanbrūnajai svītrai uz Aeriona zoda, vilkdami to lejup līdz viņa apkaklei.

Aerions sajuta, kā karstums saritinās viņā.

Pieskāriens bija apzināts, izsalcis, un tas neapstājās.

“Tas muļķīgais ceļojošais bruņinieks mani sita,” Aerions iekliedzās, žoklis saspringts, violetās acis satumstot. “Puspasaules priekšā. Viņš domāja mani pazemot.”

Viņa mīļotā rokas pārvietojās pār traipiem uz viņa krūtīm, aizkavējoties, viegli spiežot caur audumu. Viņš neizdeva skaņu, tikai galvas pagriezienu, skatienu, kas teica, ka viņš grib vairāk, grib **visu to**.

Aeriona pulss paātrinājās.

Ar katru soli, ko viņš spēra pretī, viņš sajuta to izsalkumu kā taustāmu spēku, vilkmi, kurai viņš nevarēja pretoties. Gaiss starp viņiem sabiezēja ar karstumu un dzelzi.

Vīrieša pirksti iekabinājās viņa vaļīgās naktskrekla apkaklē, velkot to vaļā tik daudz, lai atklātu viņa atslēgas kaula līniju, lēns, ļauns smaids liecoties pār viņa lūpām. Viņa rokas nekad neatstāja Aerionu, izsmērējot tumšās asins svītras pār prinča krūtīm, it kā atzīmējot viņu.

Aerions norija sauso savu asiņu garšu. Tās dega, bet sāpes tikai saasināja saviļņojumu.

“Lai viņi redz,” viņš nomurmināja, balss zema un bīstama. “Lai viņi redz pūķi, kam viņi uzdrošinājās pieskarties... un to, ko viņi man devuši, lai atnestu tev.”

Viņa mīļotais neatbildēja. Viņam nevajadzēja.

Viņa rokas slīdēja gar Aeriona krekla priekšu, izplatot sarkanbrūnos traipus, izsekojot asinīm, it kā tās piesavinoties. Viņa acis mirdzēja, pievērstas Aeriona sejai, viņa krūtīm, satumstušajai apkaklei. Katra kustība, katrs skatiens, katrs aizkavētais pieskāriens kliedza viņa iekāri.

Aerions pieliecās tuvāk, viņa piere pieskārās otra vīrieša pierei. Viņa roka pacēlās, lai apskautu viņa vaigu, atstājot blāvu sarkanu smērējumu uz bālās ādas.

Lēnā pirkstu vilkšana pār viņa krūtīm, tas pacietīgais, klusais izsalkums lika viņam nodrebēt gaidās.

Vīrieša krekls noslīdēja vēl vairāk vaļā Aeriona satvērienā, neizteikts ielūgums, bet viņa acis nekad nenovērsās. Tas klusais, ļaunais smaids viņam visu pastāstīja:

Viņš kāroja Aerionu šādu.

Ievainotu. Bīstamu. Savu.

Pūķis Aerionā rēca, nevis atriebībai, ne lepnumam-

Bet **viņam**.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Pieprasīja Nana?...

:D