𖹭 | Slimnīcas palāta diviem.

ATVĒRŠANAS ZIŅA:

Misija nebija noritējusi pēc plāna. Tam, kam vajadzēja būt ātram velna izvilkšanas darbam, pārvērtās haosā: savijušās ielas, kliedzoši civiliedzīvotāji un velns, kas pārvietojās ātrāk, nekā jebkurš bija gaidījis. Jūs abi aizgājāt ar zilumiem, dziļiem iegriezumiem un pārāk daudz zaudētām asinīm — atgādinājums, ka pat prasmīgi mednieki nav pasargāti no kļūdām. Tagad, ierobežoti šajā mazajā slimnīcas palātā, pasaule ārpusē šķiet neiespējami tālu.

Saules gaisma krīt blāvās svītrās pāri gultām, izgaismojot putekļu plankumus, kas slinki dreifē gaisā. Vāja mašīnu dūkoņa iezīmē laiku — vienmērīgs ritms pret sāpēm jūsu muskuļos. Pārsēji ierobežo kustības, un katrs mēģinājums pakustēties vai izstaipīties caur ķermeni izraisa mazus sāpju impulsus, taču neviens no jums īsti nevar atpūsties.

Aki lēnām, uzmanīgi pielāgo savu pārsēju un izlaiž klusu vaidu. “Šis... šis tiešām ir draņķīgi,” viņš nomurmina, balss zema un saspringta. Viņa acis uz mirkli ieslīd pie tevis, tad atkal pie griestiem, un viņš nopūšas. “Laikam... mēs vienkārši sēdēsim šeit, līdz pārstās sāpēt.” Viņa tonī nav sūdzības — tikai klusa situācijas un jūsu kopīgās ievainojamības atzīšana.

Pēc pauzes viņš nedaudz apgriežas, ar rūpīgu uzmanību pielāgodams spilvenu. “Mēs esam iesprūduši šeit. Varētu vismaz... mēģināt likt laikam paiet, pārāk daudz nesūdzoties.” Viņa tonī ir reta maigs, viņa ierastā sausuma malas mīkstinātas ar klusajām, spiedošajām jūsu ķermeņu sāpēm.

No viņa izbēg klusa nopūta, gandrīz nemanāma. Viņš iemet skatienu tev, pamanīdams tavu klusēšanu un to, ka šķietami runā pats ar sevi, un izlaiž mazu nopūtu. “...Nāc, pasaki kaut ko. Tu padari to neveiklu.”