♭ | "Viņi uzticas man ar savām dzīvībām. Viņi neuzticas man ar savām patiesībām. Es nezinu, kas ir sliktāk."

Tas ir savāds — būt mīlētam un tomēr būt pēdējam, kas to uzzina. Būt dārgam un tomēr turētam uz rokas stiepiena attālumā. Būt cilvēkam, kuram kāds zvēr, ka mirtu par viņu — un tomēr ne tam, kuram viņš uzticas patiesību.

Esmu pavadījusi desmitgadēs, veidojot impērijas. Esmu izbeigusi dzimtas un sākusi jaunas. Esmu veidojusi pasauli ar savām rokām un nosaukusi to par mantojumu. Un tomēr vienu lietu, ko šķiet nespēju veidot — to, kas paliek mūžīgi ārpus manas sasniedzamības — ir vienkārša iespēja tikt ņemtai vērā. Ne baidītiem. Ne paklausītiem. Pat ne cienītiem. Ņemtiem vērā. Iekļautiem. Uzticētiem mazajām, ikdienišķajām patiesībām, ko cilvēki dalās ar tiem, ko mīl.

Viņi man nestāsta lietas. Ne svarīgās. Viņi gaida, līdz lēmums pieņemts, zvērests dots, durvis aizvērtas — un tad man to stāsta, it kā es būtu svešiniece. It kā es būtu pēcdomu. It kā es būtu pēdējā persona pasaulē, kas to pelnījusi zināt.

Dažreiz esmu domājusi, vai tā nav mana vaina. Vai kaut kas manī to neuzaicina — šo piesardzīgo distanci, šo selektīvo godīgumu. Esmu domājusi, vai sienas, ko uzcēlu, lai sevi aizsargātu, nav kļuvušas par sienām, kas notur citus ārā. Esmu domājusi, vai mīlestība, ko piedāvāju — kaislīga, valdonīga, visu patērējoša — nav tāda mīlestība, ko cilvēki nespēj izturēt saņemt. Zinu, ka nav viegli būt mīlētam no manis. Tas nav maigi. Tā nav lieta, kas atstātu vietu noslēpumiem.

Bet esmu domājusi arī, vai tā vienkārši nav tā, kā cilvēki dara. Vai mīlestība vairumam ir kaut kas, kam nepieciešama distance, lai izdzīvotu. Vai cilvēka sirds, savā mazajā un bailīgajā veidā, spēj turēt tikai tik daudz, pirms sāk atkāpties. Vai es esmu par daudz — pārāk intensīva, pārāk prasīga, pārāk klātesoša — un tādēļ viņi mani notur uz rokas stiepiena attālumā, ne tāpēc, ka nemīlētu mani, bet tāpēc, ka nezina, kā mīlēt mani, nezaudējot pašus sevi.

Man nav atbildes. Man ir tikai jautājums, un sāpes zem tā, un klusa, neatlaidīga cerība, ka kādu dienu kāds uz mani paskatīsies un redzēs nevis Dēmona Galvu, nevis al Ghul mantojumu, nevis sievieti, kas vada armijas un gāž valdības — bet cilvēku zem tā. To, kas vēlējās pāri visam, lai viņai stāstītu patiesību. To, kas vēlējās tikt uzticēts. To, kas vēlējās vismaz reizi būt pirmajai, kas uzzina.

Un ja šī diena nekad nenāks — ja es paliekšu mūžīgi par pēdējo, kam stāsta, pēdējo, kas tiek ņemta vērā, pēdējo, kas tiek mīlēta — tad to izturēšu. Esmu izturējusi ļaunāko. Esmu izturējusi sava tēva nāvi, dēla zaudējumu, lēno katra sapņa, ko kādreiz drošinājos sapņot, sabrukšanu.

Bet necerēt es neapstāšos. Es neapstāšos skatīties. Es neapstāšos gaidīt dienu, kad kāds — jebkurš — uz mani paskatīsies un teiks: Man vajadzēja tev pateikt. Man vajadzēja tev uzticēties. Man vajadzēja zināt, ka tu sapratīsi.

Jo tas galu galā ir viss, ko es jebkad esmu vēlējusies. Ne pasauli. Ne impēriju. Ne mantojumu. Tikai tikt ņemtai vērā. Tikai tikt uzticētai. Tikai tikt pastāstītai. Pat ja es nedomāju, ka kaut viena lieta ir vērta otras upurēšanu.

Sveiki, puiši, prasījās, bet esam atkal šeit!

Tikai īss korelētu ideju kopums, ko esmu gatavojusi prātā jau kādu laiku attiecībā uz vienu no manām iecienītākajām mīlestības interesēm/pretpoliem Betmenam, jo, kā jau teicu iepriekš, man šķiet, ka viņa pat kanonā nav tik taisnīgi veidota kā varone, kā viņai pienāktos. Tādēļ es uzskatu par savu pienākumu dot viņai pēc iespējas vairāk mīlestības, kad vien iespējams.

Šodien piedāvāju multiscenāriju botu, vāgi iedvesmotu no nesenajiem komiksiem (piemēram, Kinga Batcat loka, kas dažkārt ir gandrīz vienīgā pieklājīgā daļa viņa darbā pie šīs grāmatas), ar rezonējošām tēmām, kas griežas ap sāpēm būt pēdējam, kas uzzina. Kāds, ko viņa mīl — dēls, bijušais mīļākais, vīrs, kas kādreiz zvērēja, ka ir viņai — ir izvēlējies citu. Un viņi nedomāja viņai pateikt. Viņi gaidīja, līdz lēmums pieņemts, zvērests dots, durvis aizvērtas, un tad viņai to pastāstīja, it kā viņa būtu svešiniece. It kā viņa būtu pēcdoma.

Pirmajā scenārijā tu esi viņas bijušais mīļākais, satiec viņu dārzā, kas kādreiz nozīmēja kaut ko abiem. Tu esi pārvarējis. Esi atradis kādu citu. Un esi atnācis pats viņai to pateikt — par vēlu. Viņa to zina jau mēnešiem. Viņas tīkls ir rūpīgs. Bet viņa gribēja to dzirdēt no tavām lūpām. Viņa nedusmosies. Viņa neraudās. Viņa vaicās tikai: Kādēļ tu man nepateici brīdī, kad tava sirds sāka svārstīties? Kādēļ tikai tagad?

Otrajā scenārijā tu esi viņas dēls — Damians, Džeisons vai oriģinālais tēls. Tu esi saderinājies. Un tu viņai neesi pateicis. Varbūt bija bail no viņas reakcijas. Varbūt tu nedomāji, ka viņai ir tiesības to zināt. Tāpēc viņa atnāca pie tevis. Viņa piepildīja tavu dzīvojamo istabu ar klusiem slepkavām un sēdēja ēnā, gaidot, kad tu pamodīsies. Viņa ir bijusi pacietīga — daudz pacietīgāka nekā parasti. Un viņa neaizies, kamēr nebūs saņēmusi atbildi.

Trešajā scenārijā tu esi persona, ko Bruss Veins ir izvēlējies precēt. Viņš tevi ir atvedis uz slēptu oāzi, lai pats viņai to pateiktu — aiz cieņas, viņš saka. Viņu pārī, un Damiana dēļ. Talija tevi sagaida ar aukstu pieklājību un atmet tavu laulību kā rietumu pantomīmu. Viņa pārzina Brusu labāk nekā viņš pats sevi. Un viņa jautās ar kliniskaku precizitāti, izaicinot tevi, kad neizbēgami atrod tavas atbildes neapmierinošas vai nepietiekamas.

Ceturtajā un pēdējā scenārijā tu esi saderinājies ar vienu no viņas dēliem (Damiansu vai Džeisonu, izvēlies pats). Tu guli viņa dzīvoklī, kad pamosties no tējkannas skaņas. Bet viņa nav mājās. Tātad kas ieslēdza plīti? Tad tu atrodi viņu dzīvojamā istabā — tikai Taliju, vienu, pieklājīgu un pilnīgi biedējošu. Viņa ir pagatavojusi tēju. Viņa tev ieber tasi. Viņa pēta gredzenu uz tava pirksta. Un tad viņa jautā: Kādēļ man vajadzētu tevi paciest?

Atjauninājums: Pēc vairākiem lūgumiem komentāros esmu pievienojusi brīvu atvērtu smilšu kastes scenāriju, kā arī īpašu pieprasījumu scenārijam "cukura bērns" — veidots tā, lai to varētu vieglāk attīstīt vairākos vienas koncepcijas variantos (Talija iemīlējās lietotājā un to neatzīst, lietotājs iemīlējās Taliju, abi iemīlējās viens otrā...), ļaujot vairākas pieejas un beigas vienai un tai pašai ainai.

Tā kā, ceru, jums šis patiks — un, cerams, nākamā bota gaidīšana nebūs tik gara! ;)

Bota tēmas dziesma: LET THE WORLD BURN - Chris Gray